Pāvests tiekas ar benediktiešu oblātiem un aicina tos "paplašināt sirdi"
Inese Šteinerte - Vatikāns
Pāvests pakavējās pie trim šīs “plašās sirds” aspektiem – pie Dieva meklējumiem, Viņa gribas un brīnumiem, kurus Viņš pastrādā. “Šādi meklējumi vispirms notiek pateicoties Vārdam un ik dienas klausoties “lectio divina”. Vēlāk arī kontemplējot radīto, pārdomājot ikdienas notikumus, gluži kā lūgšanu izdzīvojot savu dienu darbā, to pārvēršot par svētības instrumentu – tiekoties ar cilvēkiem, ar brāļiem un māsām, ko jums ir sūtījusi Dievišķā Apredzība. Tajā visā jūs esat aicināti būt par Dieva meklētājiem,” teica pāvests.
Otrais aspekts – mīlestība uz Evaņģēliju. Tāpat kā mūku, kuri seko svētā Benedikta piemēram, arī benediktiešu oblātu dzīve, ir dāvāta dzīve, tā ir pilnīga un intensīva. “Tāpat kā mūki, kuri nes labumu vietām, kurās dzīvo un dienu no dienas pavada, strādājot, arī jūs, gluži kā raugs mīklā, ar kompetenci un atbildību un tajā pašā laikā ar lēnprātību un iejūtību esat aicināti pārveidot kontekstus, kuros atrodaties,” teica Francisks. Viņš atzīmēja, ka Vatikāna II koncils šo misionāro dedzību apraksta daiļrunīgā veidā. Runājot par laju vietu Baznīcā, koncila tēvi apliecina, ka laji ir aicināti “meklēt Dieva valstību, darbojoties laicīgās lietās un sakārtojot tās saskaņā ar Dieva plānu ... no iekšienes ierauga veidā” (Lumen gentium, 31).
Benediktiešu mūku kustība ar savu evaņģēlisko “ora et labora” ir spēlējusi nozīmīgu lomu vēsturē. Pāvests īpaši pieminēja laika posmu, sākot no Romas impērijas krišanas līdz viduslaiku sabiedrībai. Tā mierīgā veidā ir pievērsusi ticībai un integrējusi daudzas tautas. Visa šī dedzība ir radusies no mīlestības uz Evaņģēliju un šim faktam ir liela aktualitāte arī šodien.
“Šodien, globalizētajā, taču fragmentārajā, steidzīgajā un patēriņa pasaulē, kontekstos, kur ģimenes un sociālās saknes dažreiz šķiet, tūliņ, tūliņ sairs, nav vajadzīgi tādi kristieši, kuri norāda ar pirkstu, bet ir vajadzīgi dedzīgi liecinieki, kuri izstaro Evaņģēliju “dzīvē ar savu dzīvi”,” teica Francisks. Viņš piebilda, ka vienmēr pastāv kārdinājums pāriet no “kristiešiem-lieciniekiem” uz “kristiešiem-nosodītājiem”. “Taču nosodītājs ir tikai viens: velns. Nepieņemsim velna lomu, pieņemsim Jēzus lomu, iesim Jēzus skolā, Kalna Svētību skolā,” aicināja Romas bīskaps.
Trešais aspekts benediktiešu tradīcijā, pie kuras pakavējās Francisks, ir viesmīlība. Svētā Benedikta Regulā tai ir veltīta vesela nodaļa, kas sākas ar vārdiem: “Visi ciemiņi, kas ierodas klosterī, ir jāpieņem kā Kristus, jo Viņš kādu dienu teiks: Es biju svešinieks un jūs mani pieņēmāt” (Mt 25,35). Svētais Benedikts runā arī par viesiem, kuriem ir jāizrāda īpašs gods. Tie ir nabadzīgie un svētceļnieki. “Jūsu, kā oblātu, klosteris ir visa pasaule, pilsēta, darba vieta, un tieši tur jūs esat aicināti būt par viesmīlības piemēru tam, kurš klauvē pie jūsu durvīm, dodot priekšroku nabadzīgajiem,” teica pāvests, uzunājot šīsdienas viesus. Viņš precizēja, ko nozīmē izrādīt viesmīlību:
“Pastāv kārdinājums noslēgties, un šodien, mūsu civilizācijā, mūsu kultūrā, arī kristīgajā, viens no noslēgšanās veidiem ir tenkas, kas “sasmērē” citus: “Es noslēdzos, jo tas ir slikts...” Lūdzu, lai jūsu, kā benediktiešu mēle tiek izmantota tāpēc, lai slavētu Dievu, nevis, lai tenkotu par citiem. Ja par savas dzīves reformu izvēlēsieties netenkot par citiem, tad būsiet atvēruši durvis savai kanonizācijai. Ejiet uz priekšu šādā garā!”
Pāvests piebilda, ka dažreiz šķiet, ka mūsu sabiedrība lēnām smok egoisma, individuālisma un vienaldzības noslēgtajos seifos, un tajos mūs ieslēdz tenkas.. . Vēršoties pie benediktiešu oblātiem, Svētais tēvs sacīja, ka kopā ar viņiem vēlas slavēt Kungu par lielo svētuma un gudrības mantojumu, un aicināja viņus “paplašināt sirdi” un katru dienu novēlēt to Dieva mīlestībai, nekad nepārtraucot Dievu meklēt, par Viņu liecināt un pieņemt nabadzīgajos, kurus dzīve noliek viņu ceļā.
