Pāvests, ieradies Marseļā, aicina garīdzniekus būt žēlsirdīgiem
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Notre Dame de la Garde ir tautā pazīstama kā Labās Mātes svētnīca, jo tā ir cerības un jūrnieku, zvejnieku un pilsētas iedzīvotāju aizsardzības simbols. Pāvests tur tikās ar vietējās arhidiecēzes garīdzniekiem, semināristiem un konsekrētajām personām, kas, kā viņš atzīmēja, nesavtīgi darbojas, lai veidotu “satikšanās ar Dievu un tuvāko civilizāciju”.
Francisks norādīja, ka viņš ierodas Marseļā svētās Terēzes no Bērna Jēzus, svētā Šarla de Fuko, svētā Jāņa Pāvila II un daudzu citu svēto “pavadībā”. Viņi visi savā laikā bija apmeklējuši šo vietu kā svētceļnieki, lai uzticētu sevi Notre Dame de la Garde. Pāvests uzticēja Dievmātei arī Marseļā notiekošo pasākumu “Vidusjūras tikšanās” un tā dalībnieku gaidas un cerības.
Balstoties uz Bībeles lasījumiem, Svētais tēvs atgādināja, ka Kungs, mūsu Dievs, nav nekur tālu. Viņš ir šeit, mūsu tuvumā, lai mūs glābtu. Tas ir vēstījums, kas apvij arī šo vietu un saistās ar Notre Dame de la Garde bazilikas vēsturi. Dievnams radās ne tādēļ, lai pieminētu kādu brīnumu vai īpašu parādīšanos, bet tāpēc, ka jau kopš 13. gadsimta svētā Dieva tauta šajā pakalnā meklēja un piedzīvoja Kunga klātbūtni Viņa Svētās Mātes skatienā. Tāpēc Marseļas iedzīvotāji jau gadu simteņu garumā – īpaši tie, kuri kuģo pa Vidusjūras viļņainajiem ūdeņiem – kāp dievnama pakalnā, lai tur lūgtos.
Labās Mātes skatienā arī šodien atspoguļojas gan paša Jēzus maigais skatiens, gan arī daudzu visu tautību un kārtu vīriešu un sieviešu skatieni. Dievmāte pievērš mūsu skatienus Jēzum un ved mūs pie Dieva. Marseļa ir tautu krustceles, bet, pateicoties Labajai Mātei, cilvēku skatieni sastopas ar Dieva skatienu. Šajā kontekstā pāvests uzrunas turpinājumā pievērsās garīgo ganu kalpojuma mariāniskajai dimensijai. “Arī mēs, priesteri un konsekrētie ļaudis”, viņš sacīja, “esam aicināti ļaut cilvēkiem sajust Jēzus skatienu un vienlaikus pievērst Jēzum brāļu skatienus. Pirmajā gadījumā mēs esam žēlsirdības instrumenti, otrajā – aizbildniecības instrumenti”.
Pirmais skatiens ir Jēzus skatiens, kas samīļo cilvēku. Tas ir maiguma pilns skatiens, kas atspoguļojas Marijas acīs. Svētais tēvs klātesošajiem atgādināja, ka viņiem pienākas atklāt citiem šo skatienu un izrādīt līdzjūtību. Viņiem jābūt līdzjūtīgiem, jāizvairās no tiesāšanas, jāiedrošina un maigi jānoslauka cilvēku asaras. Atvērsim dievnamu durvis un jo īpaši siržu durvis, lai ar savu lēnprātību un laipnību atklātu mūsu Kunga vaigu – mudināja pāvests. Neraugoties uz ikdienas daudzajām rūpēm, lūdzu, nepieļaujiet, ka Dieva tēvišķā un mātišķā skatiena siltums varētu mazināties. Esiet tuvi visiem, īpaši vājākajiem un tiem, kuriem ir mazāk paveicies. Pateicoties šādai tuvībai, cilvēkos un pašos garīgajos ganos pieaugs “ticība, kas dzīvina tagadni, cerība, kas paver nākotni, un mīlestība, kas pastāv mūžam” – norādīja Francisks, piebilstot, ka pirmā lieta ir Jēzus skatiena atklāšana saviem brāļiem. Viņš priesteriem piekodināja, lai tie Grēksūdzes sakramentā vienmēr piedotu. Pateicoties Dieva piedošanai, cilvēka dzīvē paveras daudzi ceļi.
Savukārt otrais skatiens ir cilvēku, kuri vēršas pie Jēzus, skatiens. Šajā kontekstā Svētais tēvs aicināja priesterus un konsekrētos ļaudis visās savās lūgšanās – lasot breviāru, pārdomājot Dieva Vārdu, skaitot Rožukroni, kā arī īpaši adorācijas laikā – pieminēt visus cilvēkus, ar kuriem ikdienā nākas sastapties, paturēt savu gara acu priekšā viņu skatienus un stādīt Kungam priekšā viņu lūgumus. Jūs būsiet viņu uzticīgās atbalsis, viņu aizbildņi, “eņģeļi zemes virsū” – sacīja pāvests. Uzrunas beigās Francisks pievērsās vairākiem Dievmātes attēliem, kas atrodami bazilikā, tās kriptā un virs bazilikas.
