Pāvests: Dievs vienmēr mūs meklē un gaida
Silvija Krivteža - Vatikāns
Svētdienas, 24. septembra, pusdienlaikā Svētais tēvs uzrunāja Romas iedzīvotājus un svētceļniekus, kas kuplā skaitā bija ieradušies Svētā Pētera laukumā. Skaidrojot Mateja evaņģēlija fragmentu, kurā izcelta Jēzus līdzība: "Debesu valstība ir pielīdzināma namatēvam, kas rīta agrumā izgāja salīgt strādniekus savam vīnadārzam. Un viņš, vienojies ar strādniekiem par denāriju dienā, sūtīja viņus savā vīnadārzā", pāvests uzsvēra, ka tas ir stāsts par Dieva mīlestību un taisnīgumu.
Šodienas Evaņģēlijs piedāvā pārsteidzošu līdzību: vīnadārza īpašnieks no agra rīta līdz vēlam vakaram iziet ārā, lai nolīgtu strādniekus savam vīnadārzam, bet dienas beigās visiem maksā vienādi, pat tiem, kas ir strādājuši tikai vienu stundu (sal. Mt 20, 1-16). Pirmajā brīdī šāda rīcība varētu šķist netaisnīga, taču šo līdzību nav jālasa, izmantojot algas kritērijus. Šis stāsts mums parāda Dieva kritērijus, kurš nerēķina mūsu nopelnus, bet mīl mūs kā savus bērnus.
Pāvests pakavējās pie divām darbībām, kas izriet no evaņģēliskā stāsta. Pirmkārt, Dievs dodas ārā ik katru stundu, lai mūs aicinātu; otrkārt, Viņš visiem atmaksā ar vienu un to pašu "monētu".
Dievs ir Tas, kurš dodas ārā ik katru stundu un mirkli, lai mūs aicinātu. Līdzībā teikts, ka namatēvs "rīta agrumā izgāja salīgt strādniekus savam vīnadārzam" (1), bet pēc tam turpina iet ārā dažādos dienas laikos līdz pat saulrietam, lai meklētu tos, kurus neviens vēl nav ņēmis darbā. Tādējādi mēs saprotam, ka līdzībā galvenie ir nevis strādnieki, bet Kungs, kas nepagurstoši dodas ārā visu dienu. Tāds ir Dievs: Viņš negaida mūsu pūliņus, lai nāktu pie mums, Viņš neveic pārbaudi, lai novērtētu mūsu nopelnus, Viņš pacietīgi gaida, kad mēs kavējamies atsaukties, gluži otrādi, Viņš pats ir uzņēmies iniciatīvu un Jēzū ir "izgājis" mums pretī, lai atklātu mums savu mīlestību. Un Viņš mūs meklē visās diennakts stundās, kas, kā apgalvo svētais Gregors Lielais, attiecas uz dažādiem mūsu dzīves posmiem līdz pat vecumdienām (sal. Homīlijas par Evaņģēliju, 19). Jo Viņam nekad nav par vēlu, Viņš vienmēr mūs meklē un gaida. Neaizmirsīsim – Kungs mūs meklē un gaida vienmēr!
Tieši tāpēc, ka Dievam ir tik plaša sirds, Viņš atmaksā visiem ar vienu un to pašu "monētu" – savu mīlestību. Tāda ir šīs līdzības nozīme: pēdējās stundas strādnieki saņem līdzīgi kā pirmie, jo Dieva taisnīgums pārsniedz robežas. Cilvēciskais taisnīgums saka: "dod katram pēc nopelniem", savukārt Dieva taisnīgums nemēra mīlestību uz mūsu darbu un centienu svariem. Dievs mūs vienkārši mīl, Viņš mūs mīl tāpēc, ka mēs esam bērni, un Viņš to dara ar beznosacījuma un bezatlīdzības mīlestību.
Brāļi un māsas, dažreiz mēs riskējam ar to, ka mums ar Dievu ir "merkantilas" attiecības, vairāk koncentrējamies uz savu labestību, nevis uz Viņa žēlastības dāsnumu. Dažkārt ticīgo kopiena, tā vietā, lai izietu ārā visās diennakts stundās un pastieptu roku visiem, jūtas kā pirmie savā klasē, nosodot tos, kas ir tālu, nepadomājot, ka arī viņus Dievs mīl ar tādu pašu mīlestību, ar kādu Viņš mūs mīl. Un arī mūsu attiecības, kas veido sabiedrības struktūru, un praktizētais taisnīgums dažkārt nespēj izlauzties no aprēķina būra, un aprobežojamies ar to, ka dodam atbilstoši saņemtajam, neuzdrošinoties darīt vairāk un šauboties par dāvātās mīlestības efektivitāti. Brāļi un māsas, jautāsim sev: vai es, kristietis, spēju iziet pretī citiem? Un vai es esmu dāsns pret visiem, vai protu darīt "vairāk", izrādot sapratni un dāvājot piedošanu, kā Jēzus ir darījis man un to dara katru dienu?
Lai Vissvētākā Jaunava Marija palīdz mums atgriezties pie Dieva mērauklas, kas ir mīlestība bez mēra.
