Pāvests: darba vietām ir jābūt drošām!

Inese Šteinerte - Vatikāns

 “Jūs spērāt pirmos soļus tādā kontekstā, kas atgādina, ka ikviens bruņots konflikts sev līdzi nes sakropļotu cilvēku rindas. Tā tas ir arī šodien. Civiliedzīvotāji cieš dramatiskās sekas tam neprātam, kāds ir karš,” teica pāvests. Ar nožēlu konstatējis, ka pēc konfliktu beigām, paliek gruveši, tai skaitā arī cilvēku miesā un sirdīs, Svētais tēvs uzsvēra, ka miers ir jāceļ dienu no dienas, gadu no gada, veicinot cilvēka un viņa dzīvības cieņu, sākot jau no vistrauslākajiem.

Francisks pateicās apvienībai par to, ko tā dara darba invalīdu, kā arī kritušo kareivju atraitņu un bāreņu labā. Pāvests pieminēja piecus dzelzceļniekus, kuriem Pjemontes apgabalā nesen uzbrauca vilciens brīdī, kad tie strādāja uz sliedēm. Francisks pateicās apvienībai par iniciatīvām, kas veltītas likumdošanas uzlabošanai attiecībā pret nelaimes gadījumiem darba vietās un par invaliditāti ieguvušo personu iekārtošanu darbā. Tas nozīmē gan jaunas iespējas, gan arī taisnīgu aprūpi.

Pāvests atzīmēja, ka traģēdijas darba vietās mēdz notikt joprojām, neraugoties uz tehnoloģijām, kuru mērķis ir garantēt drošu darba vidi un apstākļus. “Traģēdijas sākas tad, kad pirmajā vietā tiek likts nevis cilvēks, bet gan peļņa. Cilvēks tādā gadījumā kļūst par “produktivitātes mašīnu”,” teica Francisks. Viņš norādīja, ka mirušie un cietušie darbā nozīmē, ka nabadzīgāka kļūst sabiedrība, un tas attiecas uz visiem, ne tikai uz uzņēmumiem un ģimenēm. “Mēs nedrīkstam pagurt ikreiz no jauna apgūstot mākslu rūpēties par otru cilvēku kopējās cilvēcības labā,” teica Francisks. Viņš norādīja, ka drošību garantē ne tikai laba likumdošana, bet arī spēja dzīvot kā brāļiem un māsām darba vietās.

Romas bīskaps izcēla apustuļa Pāvila teikto par ķermeņa vērtību, uzdodot vienmēr aktuālu jautājumu: “Vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara svētnīca, kas mīt jūsos? Jūs to esat saņēmuši no Dieva un tā nepieder jums pašiem.” Noslēgumā svētais Pāvils pamudina: “Pagodiniet un nesiet Dievu savā miesā! (1 Kor 6,19-20). “Ja miesa ir Svētā Gara svētnīca, tas nozīmē, ka rūpējoties par vājumu, mēs godinām Dievu,” teica pāvests. Viņš secināja, ka “cilvēciskums, tātad, ir “kulta vieta” un mūsu rūpes par to ir attieksme, ar kādu mēs sadarbojamies ar pašu Radītāju. Kristīgā ticība, liekot centrā cilvēka personu kā Svētā Gara svētnīcu, nepazīst atkritumus, nepazīst tirgošanos un bartera darījumus ar cilvēka dzīvību.

Pāvests norādīja, ka lielākas peļņas dēļ nedrīkst prasīt daudzas darba stundas, liekot mazināties koncentrācijai. Tāpat nedrīkst atteikties no apdrošināšanas formām, vai drošības prasībām, uzskatot tās par nevajadzīgiem izdevumiem un peļņas zaudējumu. Drošība darbā ir rūpju par cilvēku integrāla daļa. Tas ir darba devēja pirmais pienākums.

Francisks nosodīja tādu uzņēmēju un likumdevēju rīcību, kuri tā vietā, lai parūpētos par darba drošības pasākumiem, “nomazgā sirdsapziņu” ar kādu labdarības darbu, piemēram, kultūrā, vai sportā, atjaunojot mākslas darbus, vai kulta celtnes, bet nepadomājot par to, ka “Dieva godība ir dzīvais cilvēks” (Svētais Irenejs, “Pret herēzijām”, IV, 20,7).

 “Lūk, pirmais darbs: parūpēties par brāļiem un māsām, par brāļu un māsu miesu,” norādīja Romas bīskaps. Viņš atgādināja, ka esam cilvēciskas būtnes, nevis mašīnas, vienreizējas personas, nevis rezerves detaļas. Svētais tēvs izteica nožēlu, ka bieži vien tiekam traktēti tieši kā rezerves detaļas.

Darba invalīdu apvienību pāvests aicināja palīdzēt sabiedrībai pieaugt izpratnē par to, ka cilvēks ir jāliek pirms ekonomiskajām interesēm, ka ikviena persona ir dāvana kopienai, un, ka padarīt kaut vienu par invalīdu, nozīmē plaisu visā sociālajā audeklā.

Pāvests novēlēja savus viesus visu strādnieku debesīgā aizbildņa, svētā Jāzepa, kā arī Dievmātes aizsardzībai un aicināja palūgties par sevi.