Pāvests: apustuliskā dedzība izpaužas centienos panākt mieru
Silvija Krivteža - Vatikāns
Turpinot katehēzes ciklu par dedzīgiem Evaņģēlija sludināšanas lieciniekiem, pāvests aicināja šoreiz doties uz Latīņameriku, konkrēti uz Venecuēlu, lai iepazītu kāda kristīga laja, svētīgā Hosē Gregorio Ernandesa Cisnerosa, personību. Viņš ir dzimis 1864. gada 26. oktobrī. Ticības patiesības iemācījies no savas mātes, kā viņš pats vēlāk stāstīja: "Mana māte jau no šūpuļa palīdzēja augt Dieva atziņā un kā ceļa zīmi man deva žēlsirdību". Svētais tēvs uzsvēra, ka tieši mātes ir tās, kas nodod ticību. Ticība tiek nodota dialektā, tas ir, mātes valodā, tajā dialektā, kurā mātes prot runāt ar saviem bērniem.
Francisks skaidroja, ka žēlsirdība bija spoža zvaigzne, kas orientēja svētīgā Hosē Gregorio dzīvi. Viņš bija labs un gaišs cilvēks, ar dzīvespriecīgu noskaņojumu un apveltīts ar ievērojamu inteliģenci. Viņš kļuva par ārstu, universitātes profesoru un zinātnieku. Bet pirmām kārtām viņš bija ārsts, kas bija tuvu visvājākajiem, kuru dēvēja par "nabagu ārstu". Materiālās bagātības vietā viņš deva priekšroku Evaņģēlija bagātībai, savu dzīvi veltot rūpēm par trūkumcietējiem. Trūcīgajos, slimajos, migrantos un cietošajos Hosē Gregorio saskatīja pašu Jēzu. Un panākumus, kurus viņš nekad nemeklēja pasaulē, saņēma un turpina saņemt no cilvēkiem, kuri viņu dēvē par "tautas svēto", "žēlsirdības apustuli", "cerības misionāru".
Hosē Gregorio bija pazemīgs, laipns un izpalīdzīgs cilvēks. Tajā pašā laikā viņā virmoja iekšēja uguns, vēlme veltīt savu dzīvi kalpošanai Dievam un tuvākajam. Šīs degsmes vadīts, viņš vairākas reizes mēģināja kļūt par mūku un priesteri, taču dažādas veselības problēmas neļāva viņam īstenot šo sapni. Neskatoties uz savu fizisko vājumu, viņš nenoslēdzās sevī, bet vēlējās kļūt par vēl dedzīgāku ārstu. Viņš paļāvās uz Dievišķo Apredzību un, garīgi stiprināts, pievērsās tam, kas ir būtisks. Tāda bija viņa apustuliskā dedzība, bija gatavs pieņemt Dieva plānus. Svētīgais saprata, ka, rūpējoties par slimniekiem, viņš varēs īstenot Dieva gribu, palīdzēt cietošajiem, dot cerību nabagiem, liecināt par ticību nevis ar vārdiem, bet ar savu piemēru. Viņš medicīnu pieņēma kā priesterību, "cilvēka sāpju priesterību" (M. YABER, José Gregorio Hernández: Médico de los Pobres, Apóstol de la Justicia Social, Misionero de las Esperanzas, 2004, 107).
No kurienes Hosē Gregorio smēla šo entuziasmu, šo dedzību? - jautāja pāvests. - Viņš smēla no pārliecības un spēka avota. Pārliecība bija Dieva žēlastība. Hozē Gregorio rakstīja: "ja pasaulē ir labie un sliktie, tad sliktie paši ir kļuvuši slikti, bet labie tādi ir ar Dieva žēlastības palīdzību" (1914. gada 27. maijs). Viņš apzinājās, ka arī viņam pašam ir vajadzīga žēlastība. Tāpēc viņam bija pašsaprotami rūpēties par tiem, kas ubagoja uz ielas un kuriem bija ļoti nepieciešama mīlestība. Un spēka avots, no kura viņš smēla, bija ciešā saikne ar Dievu. Viņš bija lūgšanas cilvēks, katru dienu piedalījās svētajā Misē, skaidroja Francisks.
Stiprinot attiecības ar Jēzu, kurš upurē sevi uz altāra par visiem, Hosē Gregorio jutās aicināts upurēt savu dzīvi par mieru. Viņš vēlējās kļūt par "miera apustuli", upurēt sevi par mieru Eiropā, kur bija sācies Pirmais pasaules karš. Tā mēs esam nonākuši līdz 1919. gada 29. jūnijam, dienai, kad pie viņa ierodas draugs un redz viņu ļoti laimīgu. Hosē Gregorio bija dzirdējis, ka ir parakstīts vienošanās līgums par kara izbeigšanu. Viņa upuris ir pieņemts, un viņš iekšēji nojauš, ka viņa uzdevums uz zemes ir pabeigts. Tajā rītā viņš, kā parasti, piedalījās dievkalpojumā, pēc tam gāja pa ceļu, lai aiznestu zāles kādam slimniekam. Taču, šķērsojot ielu, viņu notrieca automašīna. Tika nogādāts slimnīcā, kur viņš nomira, piesaucot Dievmātes vārdu. Tā beidzās viņa šīs zemes ceļojums - uz ceļa, veicot žēlsirdības darbu, un slimnīcā, kur viņš kā ārsts savu darbu bija padarījis par labā šedevru.
Brāļi, māsas, šī liecinieka priekšā jautāsim sev: kā es reaģēju un ko daru nabadzīgajos klātesošā Dieva un cietošo cilvēku priekšā? Kā es reaģēju uz Hosē Gregorio piemēru? Vai es kaut ko daru, vai palieku skatītājs? Svētīgais mudina mūs aktīvi iesaistīties šodienas lielo sociālo, ekonomisko un politisko jautājumu risināšanā. Cik daudz tiek runāts par to, cik daudzi kritizē un saka, ka viss iet nepareizā virzienā. Taču kristietis ir aicināts meklēt risinājumus, nebaidoties sasmērēt savas rokas, un, kā saka svētais Pāvils, ir aicināts vispirms lūgties (sal. 1 Tim 2, 1-4), un tad iesaistīties darbībā, nevis pļāpāšanā, nē, jo pļāpāšana ir sērga, iesaistīties labā veicināšanā, miera un taisnīguma veidošanā, kas balstās uz patiesības pamatiem. Arī tā ir apustuliskā dedzība, Evaņģēlija sludināšana, kristīgās dzīves svētība: "Svētīgi miera nesēji" (Mt 5, 9). Sekosim svētīgā Hozē Gregorio – kristīgā laja, ārsta, cilvēka, kurš ar mīlestību veica savus ikdienas pienākumus, piemēram, aicināja Svētais tēvs.
Audiences noslēgumā pāvests teica: "Es domāju par Lībijas iedzīvotājiem, kurus smagi skāra spēcīgu lietavu izraisītie plūdi, kā rezultātā daudzi cilvēki gāja bojā un tika ievainoti, kā arī nodarīti lieli postījumi. Es aicinu jūs vienoties lūgšanās par tiem, kas zaudējuši dzīvību, par viņu ģimenēm un par tiem, kas ir pārvietoti. Lai mūsu solidaritāte ar šiem mūsu brāļiem un māsām, kurus ir piemeklējusi tik liela nelaime, nekad neapsīkst. Un manas domas atkal ir vērstas Marokas tautai, kas ir cietusi postošajā zemestrīcē. Lūgsimies par Maroku, lūgsimies par tās iedzīvotājiem. Lai Kungs dod viņiem spēku atveseļoties pēc šī briesmīgā posta, kas ir skāris viņu zemi".
