Francisks: brālis, kas klauvē pie durvīm, pelnījis rūpes un mīlestību
Jānis Evertovskis – Vatikāns
“Nevainīgu cilvēku, galvenokārt bērnu, nāve, meklējot mierīgāku dzīvi, prom no kariem un vardarbības, ir sāpīgs un apdullinošs sauciens, kas nevar atstāt mūs vienaldzīgus”, raksta Francisks. “Tas ir kauns sabiedrībai, kas vairs neprot raudāt un just otram līdzi”.
Svētais tēvs atgādina, ka pirms desmit gadiem ieradās Lampedūzā, lai paustu savu “atbalstu un tēvišķo tuvumu” tiem, kuri pēc smagiem pārdzīvojumiem, jūras viļņu mētāti, ir izkāpuši šīs salas krastos. Tā ir sala, kur nonāk tūkstošiem bēgļu, kas dodas ar laivām no Āfrikas, cerībā sākt dzīvot labāku dzīvi. Daudzi no bēgļiem nesasniedz krastu…
Tāpēc pāvests uzsver: “Šādām tik ļoti necilvēcīgām katastrofām noteikti ir jāsapurina sirdsapziņas; Dievs mums joprojām jautā: «Ādām, kur tu esi? Kur ir tavs brālis?» Vai mēs gribam visu laiku palikt maldos, pretendēt uz Radītāja vietas ieņemšanu, dominēt, lai aizstāvētu savas intereses, izjaukt harmoniju ar Viņu? Mums ir jāmaina attieksme. Brālis, kurš klauvē pie durvīm, ir pelnījis mīlestību, viesmīlību un ikvienas rūpes. Tas ir brālis, kurš, tāpat kā es, tika novietots uz zemes, lai izbaudītu visu tur esošo un dalītos tajā kopībā”.
Vēstules turpinājumā Francisks atgādina, ka mēs visi esam aicināti no jauna dziļi apzināties savu atbildību, apliecinot solidaritāti un daloties. Lai Baznīca būtu patiešām pravietiska, tai jānostājas atstumto pusē, jāiziet no sevis un ar brālības un tuvākmīlestības balzāmu jāremdē to asiņojošās rētas, kuri nes savā miesā paša Kristus ievainojumus.
Noslēgumā Svētais tēvs mudina nepalikt ieslēgtiem bailēs vai vienpusīgās interesēs, bet būt tādiem kristiešiem, kuri ir spējīgi ar Evaņģēlija garīgo bagātību nest augļus šajā salā, kas atrodas Vidusjūras centrā, lai tā atkal atmirdzētu savā sākotnējā skaistumā. Pāvests pateicas visiem, kuri aprūpē migrantus, novēl dzīvības Kungam jūras dzelmē ierautos un dod savu svētību.
