Pāvests uzraksta priekšvārdu Sīrijā pazudušā jezuīta grāmatai
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Paolo Daloļio ir dzimis 1954. gadā. 1975. gadā viņš iestājās Jēzus Sadraudzības ordenī, bet 1982. gadā atklāja kāda sena klostera, kas atradās tuksnesī Sīrijā, drupas. Tas bija Deir Mar Musas al Habaši jeb Svētā Mozus Abisīnieša klosteris. 1984. gadā Paolo tika iesvētīts par priesteri sīru-katoļu Baznīcā, kuras jurisdikcijā atradās klosteris, un iesāka pirmos darbus. 1991. gadā jezuītu tēvs uzsāka jaunu klosterdzīves pieredzi, ko raksturoja viesmīlība, ekumenisms, inkulturācija arābu-islāma pasaulē un dialogs ar islāmu. No 2011. gada, notiekot “arābu pavasara” manifestācijām, kas skāra arī Sīriju, priesteris Daloļio iesaistījās miera un demokrātijas veicināšanas labā. Tā kā viņš bija nostājies pret režīmu un iestājās miera labā, 2012. gada jūnijā viņam nācās pamest Sīriju, jo tika atteikta uzturēšanās atļauja. 2013. gada jūlijā viņam izdevās ierasties Rakā, Sīrijas ziemeļos, ko kontrolēja Islāma valsts, lai varētu turpināt iestāties miera un izlīgšanas labā.
Pāvests Francisks grāmatas Il mio testamento (Mans testaments) priekšvārdā norāda, ka šis jezuītu tēvs ar lielu drosmi mēģināja nodibināt sakarus ar divu bīskapu nolaupītājiem. Viens sīru-pareizticīgo un otrs grieķu-pareizticīgo bīskaps bija nolaupīti pirms dažām nedēļām. “Tad iestājās tumsa”, raksta pāvests. Tā paša gada 29. jūlijā priesteris Daloļio tika pats nolaupīts, un kopš tā laika par viņu nav nekādu ziņu.
“Ir aizkustinoši šodien pārlasīt dažus teksta fragmentus, kas ļoti līdzinās garīgajam testamentam”, raksta Francisks, sniedzot ieskatu jaunizdotajā grāmatā, kas tuvāko dienu laikā būs pieejama grāmatnīcās. Tās ir tēva Daloļio iepriekš neizdotās konferences, ko viņš vadīja pēdējo divu savas dzīves Sīrijā gadu laikā. Priesteris komentē Deir Mar Musas klostera kopienas Regulu un stāsta, kas viņu pamudināja atjaunot šo seno – 6. gadsimta – klosteri. Viņš gribēja atdzīvināt tuksneša tēvu bagātīgo garīgo tradīciju un reizē piešķirt tai jaunu nozīmi, saistītu ar liecināšanu par Kristus mīlestību arābu-musulmaņu kontekstā. “Mar Musa al Habaši bija viņa radība, ieņemta ar ļoti lielu mīlestību”, raksta pāvests. “Šajās sarunās ar savas kopienas brāļiem par Regulas nozīmi mēs atklājam lielu aizrautību. Brīvības garu, kur nav vietas formālismiem un gadījumiem pielāgotām frāzēm; reizēm ekstrēmi, kā viņš pats to atzīst ar zināmu autoironijas devu. Šīs sarunas atklāj arī viņa redzējuma dziļumu”.
Citējot autoru, Svētais tēvs raksta: “Klosteris tuksnesī ir gaisma, ko redz no tālienes. Tā ir pietura ceļā, svētceļojuma pietura; mums tas ir kā Mamres ozols, kur Dievs kļūst par mūsu ciemiņu un mēs kļūstam par Viņa viesiem”.
Runājot par viņa pazušanu, kas sagādāja un turpina sagādāt milzīgas ciešanas priestera ģimenes locekļiem un draugiem, pāvests pauž pārliecību par to, ko Paolo Daloļio noteikti nebūtu gribējis. Viņš nebūtu gribējis vainot par savu noslēpumaino un dramatisko pazušanu islāmu kā tādu un atteikties no dialoga, kam viņš vienmēr ticēja. Viņš neignorēja problēmas, klausījās arābu kristiešu ciešanu stāstus. Par savas darbības un savas kopienas aicinājumu viņš uzskatīja brālības veicināšanu. “Tāpēc”, rakstīja priesteris, “lai kāda būtu situācija, un ņemot vērā sliktāko, kas varētu notikt, šiem Dieva aicinātajiem kristiešiem aizvien ir pienākums mīlēt visus musulmaņus”.
Francisks paskaidro, ka runa nav par politisku taktiku, bet tāda misionāra skatījumu, kurš piedzīvo – vispirms jau pats pie sevis – Kristus žēlsirdības lielo spēku. Tas nav fundamentālistu skatījums, tas ir cerības pilns skatījums – cerības, kas nepieviļ, jo tā balstās uz Dievu. Šis skatījums ir vienmēr atvērts smaidam. Pāvests šī jezuītu misionāra rakstus dēvē par garīgu testamentu un atgādina, ka tēvs Paolo, runājot par pēdējo sevis atdevi jeb upuri Jēzum, runā par prieku. “Es saku”, viņš raksta, “ka mūsu aicinājumu musulmaņu kontekstā vajadzētu rotāt ar priecīgiem smiekliem. Un lai šī diena ir prieka diena, ja Dievs vēlēsies, lai mēs baudām Jēzus dēļ pēdējo upuri un lūdzam šo žēlastību, jo tā ir tāda žēlastība, ko neviens nevar sev pieprasīt”.
Priestera Paolo liecība ir gan paša personīgā ticības ceļa apraksts, gan arī pravietisks skatījums uz Baznīcu un pasauli. Tas ir skatījums, kas paver jaunus apvāršņus – ekumenisma, brālības, dialoga ar islāmu laukā. Tās ir tēmas, kas svarīgas pāvestam Franciskam.
