Lai izprastu Dieva mīlestību, mums jāatmet sava iedomība un lepnība
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Francisks atzina, ka šīs dienas Evaņģēlijā atrodama ļoti skaista Jēzus lūgšana: “Tēvs, debesu un zemes Kungs, Es Tevi slavēju, ka Tu esi to apslēpis gudrajiem un prātīgajiem, bet atklājis to mazajiem” (Mt 11, 25). Par ko Jēzus runā? – viņš jautāja. Kas ir šie mazie, kuriem tas ir atklāts?
Pirmkārt, kas ir tas, par ko Jēzus slavē Tēvu? Īsi pirms tam Kungs atklāja dažus Dieva darbus – aklie atgūst redzi, lepras slimnieki tiek šķīstīti un nabagiem pasludināts Evaņģēlijs – un norādīja uz šo darbu nozīmi, sakot, ka tās ir Dieva darbības pasaulē zīmes. Līdz ar to vēstījums ir skaidrs: Dievs atklājas, atbrīvojot un dziedinot cilvēku.
“Neaizmirsīsim to: Dievs atklājas, atbrīvojot un dziedinot cilvēku”, uzsvēra pāvests. “Un viņš to dara ar nesavtīgu mīlestību, ar mīlestību, kas glābj. Jēzus slavē Tēvu tāpēc, ka Viņa lielums pastāv mīlestībā, un Viņš nekad nerīkojas ārpus mīlestības. Taču šo lielumu mīlestībā neizprot tie, kuri uzskata sevi par lieliem un rada sev dievu pēc sava prāta – tādu, kurš būtu varens, nelokāms, atriebīgs. Citiem vārdiem, šie iedomīgie nespēj pieņemt Dievu kā Tēvu. Tas, kurš ir pilns ar sevi, augstprātīgs, kuram rūp tikai savas intereses, domā, ka viņam neviena nevajag.
Otrkārt, kas ir mazie? Mazie, par kuriem runā Jēzus, prot Viņu pieņemt, un Jēzus slavē Tēvu par viņiem. Jēzus slavē Tēvu par vienkāršajiem, kuru sirds ir brīva no iedomības un patmīlības. Mazie ir kā bērni, kuri jūt, ka tiem ir vajadzīga citu palīdzība un ka viņi nav pašpietiekami. Viņi ir atvērti Dievam. Tie ir Dieva darbu aizgrābti cilvēki, kuri spēj saskatīt Viņa mīlestības brīnumainās zīmes pasaulē. Vai mēs protam brīnīties par Dieva lietām? – jautāja pāvests.
Ja tā padomājam, mūsu dzīve ir brīnumu pilna. Tā ir mīlestības žestu, Dieva labestības zīmju pilna – atgādināja Francisks. Neskatoties uz to, mūsu sirds var palikt vienaldzīga, mēs varam pierast pie šiem brīnumiem un šīm zīmēm, varam būt ziņkārīgi, bet nespēt brīnīties. Noslēgta un nocietināta sirds nespēj brīnīties. “Bildēt” savā prātā Viņa darbus, lai tie iespiestos sirdī un lai pēc tam tos attīstītu savā dzīvē, darot labu – tā būtu vislabākā pieeja. Tādā veidā Dieva mīlestības “fotogrāfija” kļūtu mūsos un caur mums aizvien spožāka.
Kā jau ierasts, uzrunas noslēgumā Svētais tēvs aicināja visus ticīgos un katru no mums uzdot sev dažus jautājumus. Vai mūsdienu ziņu jūrā, kurā esam ieslīguši, es protu pakavēties pie Dieva lielajām lietām, pie tā, ko veic Dievs? Vai es kā bērns brīnos par labo, kas nemanāmi maina pasauli, vai arī esmu zaudējis spēju brīnīties? Vai es slavēju ik dienas Tēvu par Viņa darbiem? Pāvests novēlēja, lai Marija, kura līksmojās Kungā, palīdz mums spēt būt aizkustinātiem par Viņa mīlestību un vienkāršībā Viņu slavēt.
