Pāvests: nepagurstiet sēt labo, sēt Dieva Vārda sēklu un ticību
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Francisks atzīmēja, ka Jēzus lieto vārdu “sēkla”, lai runātu par Vārda dāvanu. Sēkla ir maza, gandrīz neredzama, taču no tās izaug augi, kas nes augļus. Tāpat ir ar Dieva Vārdu. “Padomāsim par Evaņģēliju”, sacīja Svētais tēvs. “Tā ir maza, vienkārša un visiem pieejama grāmata, kas nes jaunu dzīvību tiem, kas to pieņem. Tātad, ja Vārds ir sēkla, tad mēs esam zeme. Mēs varam to pieņemt vai arī nepieņemt. Tomēr Jēzus, ‘labais sējējs’, nekad nepagurst un to nesavtīgi sēj. Viņam ir zināma mūsu augsne. Viņš zina, ka mūsu nepastāvības akmeņi un mūsu netikumu ērkšķi var apslāpēt Vārdu, bet tomēr viņš cer, Viņš vienmēr cer, ka mēs nesīsim bagātīgus augļus”.
Turpinājumā pāvests atgādināja, ka arī mēs esam aicināti rīkoties tāpat kā rīkojas Kungs, tas ir, nenogurstoši sēt. Taču kā to varam darīt? Kā mēs varam nemitīgi nenogurstoši sēt? Francisks minēja kādu piemēru par vecākiem.
Vispirms jau vecāki… Viņi sēj savos bērnos to, kas ir labs. Viņi sēj viņos ticību, un ir aicināti to darīt, neļaujoties mazdūšībai pat tad, kad dažreiz šķiet, ka bērni viņus nesaprot un nenovērtē viņu pamācības, vai kad pasaules mentalitāte “airē pret” viņiem. Mums ir jāņem vērā tas, ka labā sēkla saglabājas un attiecīgā laikā izdīgs. Tas ir galvenais. Turpretī, ja sākam neuzticēties, atsakāmies sēt un palaižam bērnus visādas modes un viedtālruņa pašplūsmā, neveltām viņiem laiku, neaudzinām viņus, tad labā zeme aizaugs ar nezālēm. “Vecāki, nepagurstiet sēt savos bērnus!” mudināja Francisks.
Uzrunas turpinājumā pāvests aicināja palūkoties uz jauniešiem. Arī viņi var sēt Evaņģēliju ikdienas vagās. Piemēram, ar lūgšanu. Lūgšana ir maza sēkla, kas nav redzama, bet kurā mēs uzticam visu sevi Jēzum, visu, ko piedzīvojam, un tādējādi Viņš var ļaut tai nobriest un nogatavoties. Svētais tēvs runāja arī par laiku, ko var veltīt citiem, īpaši tiem, kuriem tas ir visvairāk vajadzīgs. Mums var šķist, ka tas ir zaudēts laiks, taču īstenībā, tas ir “svēts laiks” – viņš uzsvēra. Kamēr ar to apmierinājumu, ko šķietami sniedz patēriņš un hedonisms, paliekam ar tukšām rokām. Pāvests minēja arī studijas, atzīstot, ka tās prasa daudz pūliņu un ne uzreiz varam baudīt to augļus, tāpat kā tas ir ar sēšanu, taču studijas ir būtiskas, lai varētu veidot labāku nākotni visu labā.
Pievērsies vecākiem un jauniešiem, Francisks pieminēja arī tiešos Evaņģēlija sēklas sējējus, tas ir, priesterus, reliģisko ordeņu locekļus un lajus, kuri sludina Dieva Vārdu, neredzot tūlītējus rezultātus. “Nekad neaizmirsīsim”, viņš piekodināja, “ka tad, kad sludinām Vārdu, pat ja šķiet, ka nekas nenotiek, īstenībā Svētais Gars darbojas un Dieva valstība jau izplatās. Tas notiek, pateicoties mūsu pūliņiem, un tas pārsniedz mūsu pūliņus”. Tāpēc ar prieku jāturpina šis darbs.
Svētais tēvs aicināja atminēties tos cilvēkus, kuri iesēja Dieva Vārda sēklu mūsu dzīvē. “Lai katrs no mums padomā, kā iesākās mūsu ticība”, viņš sacīja. Varbūt šī sēkla izdīga tikai pēc gadiem, taču tas notika tieši pateicoties šo cilvēku paraugam.
Kā jau ierasts, uzruna noslēgumā pāvests mudināja katru ticīgo uzdot sev dažus jautājumus: Vai es labi sēju? Vai, sējot, es domāju tikai par to, lai ievāktu ražu sev, vai arī sēju citiem? Vai es iesēju kādu Evaņģēlija sēklu ikdienas dzīvē: studijās, darbā, brīvajā laikā? Vai es padodos mazdūšībai, vai arī, tāpat kā Jēzus, turpinu sēt arī tad, ja neredzu tūlītējus rezultātus? Svētais tēvs lūdzās, lai Marija, kuru šodien godinām kā Karmela kalna Dievmāti, palīdz mums būt nesavtīgiem un priecīgiem Labās Vēsts sējējiem.
