Svēto apustuļu Pētera un Pāvila svētku norise Vatikānā
Silvija Krivteža - Vatikāns
Francisks atgādināja, ka "šodien svinam Pētera un Pāvila – divu Kungā iemīlējušos apustuļu, divu ticības pīlāru, svētkus. Šodien Evaņģēlijs mums atkārto to pašu jautājumu, ko Jēzus uzdeva saviem mācekļiem: "Par ko jūs Mani uzskatāt?" (Mt 16,15). Tas ir galvenais un vissvarīgākais jautājums: "Kas man ir Jēzus?" Paskatīsimies, kā apustuļi atbildēja uz šo jautājumu, aicināja Romas bīskaps.
Svētais tēvs skaidroja, ka apustuļa Pētera atbildi var ietvert vienā vārdā: sekošana. Viņa dzīve bija sekošana Kungam. Kad toreiz, Filipa Cēzarejas robežās, Jēzus jautāja saviem mācekļiem: "Par ko jūs Mani uzskatāt?", Pētera atbilde bija skaists ticības apliecinājums: "Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls" (Mt 16,16). Tā ir nevainojama, skaidra un precīza atbilde, varētu teikt, perfekts katehisma izklāsts. Taču šī atbilde ir viņa nesatricināmas ticības auglis. Tikai pēc tam, kad Pēteris bija saklausījis aicinājumu sekot Kungam, kad bija staigājis kopā ar Viņu un aiz Viņa, apustulis sasniedza garīgo briedumu, kas, pateicoties Dieva žēlastībai, noveda viņu pie tik skaidras ticības apliecināšanas.
Evaņģēlists Matejs stāsta, ka tas notika kādā dienā, kad Galilejas jūras krastā garām gāja Jēzus un paaicināja Sīmani un viņa brāli Andreju, un viņi tūlīt atstāja tīklus un gāja Viņam līdz (Mt 4, 20). Pēteris atstāja visu, lai sekotu Kungam. Evaņģēlists izceļ vārdu "tūlīt". Māceklis neteica Jēzum, ka vēlas padomāt, aprēķināt, lai noskaidrotu, vai viņam tas ir izdevīgi. Galilejas zvejnieks nemeklēja attaisnojumu, bet nekavējoties atstāja tīklus un sekoja Kungam, nedomājot par jebkādu drošības garantu. Viņš atklās patiesību un pieaugs ticībā, dienu no dienas sekojot Jēzum, ejot Viņam līdzi. Un tā nav nejaušība, ka pēdējie vārdi Evaņģēlijā, ko Jēzus saka Pēterim, ir: "Tu seko Man!" (Jņ 21,22).
Pēteris mūs māca, ka uz jautājumu "kas man ir Jēzus?" nepietiek atbildēt ar nevainojamu doktrinālu formulu, ne arī izdomāt kaut kādu ideju. Nē. Tikai sekojot Kungam, mēs ik dienas mācāmies Viņu atpazīt un mīlēt, un, kļūstot par mācekļiem un pieņemot Dieva Vārdu, mēs kļūstam par Viņa draugiem un piedzīvojam Viņa pārveidojošo žēlsirdīgo mīlestību.
Svētais tēvs uzsvēra, ka vārds "tūlīt" attiecas arī uz katru no mums: ja daudzas lietas dzīvē var atlikt, tad sekošanu Jēzum nedrīkst atlikt, nedrīkst vilcināties vai atrunāties. Mums jābūt ļoti uzmanīgiem, jo daži attaisnojumi maskēti kā garīgums, piemēram, kad mēs sakām: "es neesmu cienīgs", "es neesmu spējīgs", "ko es varu darīt?". Tā ir ļaunā gara viltība, kas cenšas mazināt mūsu paļāvību uz Dieva žēlastību, liekot mums domāt, ka viss ir atkarīgs tikai no mūsu spējām.
Atstāt visas drošības un uzticīgi sekot Jēzum katru dienu, – tā šodien māca Pēteris, aicinot apzināties savu piederību Baznīcai, kas seko Kungam; Baznīcai, kas vēlas būt Kunga mācekle un pazemīgi kalpot Evaņģēlijam. Tikai tādā veidā tā spēs veicināt dialogu un kļūt par vietu, kur katrs cilvēks jutīsies pieņemts un mīlēts.
Uzrunas turpinājumā pāvests aicināja uzklausīt pagānu tautu apustuļa atbildi. Ja Pētera atbilde bija sekošana, tad Pāvila atbilde attiecas uz pasludināšanu, Kristus Labās vēsts pasludināšanu. Arī viņam viss iesākās ar žēlastību, ar Kunga iniciatīvu. Ceļā uz Damasku viņam, kurš dedzīgi vajāja kristiešus, pretī nāca augšāmcēlušais Jēzus un apžilbināja viņu ar savu gaismu, vai drīzāk, pateicoties šai gaismai, Sauls saprata, cik akls viņš bija: ieslēgts seno priekšrakstu ievērošanas lepnības mūros, viņš Jēzū Kristū atklāja pestīšanas noslēpuma piepildījumu. No tā brīža visas cilvēciskās un reliģiskās drošības garantijas Pāvils uzskatīja par zaudējumu (sal. Fil 3,7).
Pāvils, ceļojot pa sauszemi un jūru, ejot cauri pilsētām un ciematiem, neskatoties uz grūtībām un vajāšanām, dedzīgi sludina Jēzu Kristu. Sekojot viņa dzīvei, šķiet, jo vairāk viņš sludina, jo labāk iepazīst Jēzu. Vārda sludināšana palīdz arī viņam iedziļināties Dieva noslēpumā. Pāvils raksta: "Bēdas man, ja es Evaņģēliju nesludinātu!" (1 Kor 9,16), un atzīst: "Kristus ir mana dzīve" (Fil 1,21).
Tādēļ Tautu apustulis saka, ka uz jautājumu "kas man ir Jēzus?" nevar atbildēt ar tādu reliģisku domāšanu, kas mūsu sirdīs nerada nemieru nest Evaņģēliju citiem. Ticībā un Kristus noslēpuma izzināšanā pieaugam tad, kad kļūstam par Viņa vēstnešiem un lieciniekiem. Un tā notiek vienmēr: kad evaņģelizējam, mēs paši tiekam evaņģelizēti. Vārds, ko nesam citiem, atgriežas pie mums, jo cik daudz dosim, tik daudz arī saņemsim (sal Lk 6,38).
Baznīcas dzīves centrā ir Kristus pasludināšana. Francisks atgādināja, ka mēs esam aicināti būt par Baznīcu, kas nepagurst atkārtot, ka "Kristus ir mana dzīve" un "bēdas man, ja es Evaņģēliju nesludinātu!", būt par tādu Baznīcu, kurai sludināšana ir kā skābeklis elpošanai, kura nevar dzīvot bez Dieva mīlestības apskāviena un Evaņģēlija prieka izplatīšanas.
"Brāļi un māsas, šodien svinam Pētera un Pāvila svētkus. Apustuļi uz dzīves fundamentālo jautājumu – kas man ir Kristus? – atbildēja sekojot Kungam un sludinot Viņa Evaņģēliju. Cik skaisti ir piederēt Baznīcai, kura seko Kungam un neatlaidīgi meklē Viņu. Cik būtu labi, ja mēs kļūtu par Baznīcu, kas ir atvērta pasaulei, kas savu prieku meklē nevis pasaulīgās lietās, bet Evaņģēlija pasludināšanā. Sludiniet Jēzu ar pazemību un prieku, sludiniet Viņu mūsu pilsētā Romā, mūsu ģimenēs, sabiedrībā, Baznīcā, politikā, visā pasaulē, it īpaši tur, kur valda nabadzība, degradācija un atmešanas kultūra," aicināja pāvests.
"Šodien, kad daži mūsu brāļi – arhibīskapi metropolīti, saņems Palliju – vienotības ar Romas Baznīcu zīmi, vēlos viņiem teikt: esiet apustuļi kā Pēteris un Pāvils! Esiet apustuļi, kas seko, un apustuļi, kas sludina. Izplatiet Evaņģēlija skaistumu un prieku visiem cilvēkiem," mudināja Svētais tēvs.
"Noslēgumā vēlos sirsnīgi sveikt Ekumeniskā patriarhāta delegāciju, kas ieradās mana mīļā brāļa Viņa Svētības patriarha Bartolomeja vārdā. Pateicos jums par jūsu klātbūtni: iesim uz priekšu kopā, sekojot Kungam, sludinot Viņa Vārdu un pieaugot brālībā. Lai Pēteris un Pāvils mūs pavada un aizlūdz par mums," teica pāvests Francisks.
