Katehēze par Mēriju Makilopu: Dievs gādā, lai kāda būtu situācija
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Okeānija sastāv no ļoti daudzām lielākām un mazākām salām. Ticība Kristum, ko uz turieni aiznesa daudzi Eiropas emigranti, tur ļoti ātri iesakņojās un nesa bagātīgus augļus – sacīja Francisks, atsaucoties uz svētā Jāņa Pāvila II pēcsinodālo apustulisko pamudinājumu Baznīca Okeānijā. Ticība nesa augļus arī svētās Mērijas Makilopas dzīvē. Viņa piedzima 1842. gadā Melburnas apkārtnē no Skotijas atbraukušo vecāku ģimenē. Šī “vienreizējā klostermāsa”, kā sacīja Francisks, veltīja savu dzīvi Austrālijas nabadzīgo lauku iedzīvotāju intelektuālajai un garīgajai formācijai.
Pāvests pastāstīja, ka Mērija, vēl būdama meitene, saklausīja Dieva aicinājumu Viņam kalpot un būt Viņa lieciniecei ne tikai ar vārdiem, bet arī, un jo īpaši, ar “Dieva klātbūtnes pārveidotu dzīvi”. Tāpat kā Marija Magdalēna, kura pirmā satika augšāmcēlušos Jēzu, un kuru Jēzus sūtīja nest vēsti mācekļiem, tāpat arī Mērija bija pārliecināta, ka ir sūtīta izplatīt Labo vēsti un palīdzēt citiem satikties ar dzīvo Dievu.
Ar gudrību vērojot laiku zīmes, Makilopa saprata, ka labākais veids, kā viņa varētu to darīt, būtu jauniešu audzināšana. Viņa apzinājās, ka katoliskā izglītība ir evaņģelizācijas veids. Francisks norādīja, ka viņas apustuliskās dedzības būtiska iezīme bija rūpes ar nabagiem un atstumtajiem.
“Un tas ir ļoti svarīgi”, viņš uzsvēra. “Svētuma ceļā (…) nabagi un atstumtie ir galvenie varoņi. Cilvēks nevar augt svētumā, ja tādā vai citādā veidā nevelta sevi arī viņiem”. Trūkumcietējos un atstumtajos ir klātesošs pats Kungs. Tajos, kuriem ir vajadzīga Kunga palīdzība, ir klātesošs Kungs. Pāvests pastāstīja, ka reiz esot izlasījis kādu frāzi, kas viņu ļoti aizskāra: “Vēstures galvenais varonis ir ubagotājs”. Viņš paskaidroja, ka ubagotāji patiesībā pievērš uzmanību lielajai netaisnībai, kāda valda pasaulē, proti, lielajai nabadzībai.
Turpinājumā Svētais tēvs norādīja, ka šīs rūpes par nabagiem un atstumtajiem lika Mērijai Makilopai iet tur, kur citi nevēlējās vai nevarēja iet. 1866. gada 19. martā, svētā Jāzepa svētkos, viņa atvēra pirmo skolu kādā mazā pilsētā Austrālijas dienvidos. Pēc tam viņa kopā ar citām māsām atvēra citas skolas gan Austrālijas, gan Jaunzēlandes lauku apvidos.
Mērija Makilopa bija pārliecināta, sacīja pāvests, ka izglītošanas mērķis ir cilvēka – gan kā indivīda, gan arī kā kopienas locekļa – integrāla attīstība, un ka tas prasa no katra skolotāja gudrību, pacietību un mīlestību. Izglītot nenozīmē piepildīt galvu ar idejām, bet pavadīt studentus un viņus iedrošināt cilvēciskās un garīgās izaugsmes ceļā, atklājot viņiem, cik ļoti draudzība ar augšāmcēlušos Jēzu paplašina sirdi un padara dzīvi cilvēcīgāku. Šāds skatījums ir ļoti aktuāls mūsdienās, kad mēs redzam vajadzību pēc tāda “izglītības pakta”, kas spētu vienot ģimenes, skolas un visu sabiedrību.
Mērijas Makilopas lielās ilgas izplatīt Evaņģēliju nabagu vidū vedināja viņu uzņemties arī dažādus citus žēlsirdības darbus, sākot jau ar tā dēvēto “Providences māju”, kas tika atvērta Adelaidē, lai tur uzņemtu vecos ļaudis un pamestos bērnus. Mērija ļoti ticēja Dieva Providencei jeb Aizgādībai. Viņa vienmēr paļāvās un ticēja, ka, lai kāda būtu situācija, Dievs vienmēr gādā. Pāvests norādīja, ka tas tomēr viņu nepasargāja no bailēm un grūtībām, kas saistījās ar apustulātu. Viņai bija jāmaksā rēķini, jākārto lietas ar bīskapiem un vietējiem priesteriem, jāuztur skolas un jārūpējas par māsu profesionālo un garīgo formāciju; turklāt, vēlāk radās arī veselības problēmas. Tomēr neraugoties uz to visu, viņa saglabāja mieru un pacietīgi nesa savu krustu, kas bija viņas misijas integrālā sastāvdaļa.
Reiz Krusta Paaugstināšanas svētkos Mērija vienai no māsām sacīja: “Mana meita, es jau pirms daudziem gadiem iemācījos mīlēt Krustu”. Pārbaudījumu un tumsas brīžos viņa nepadevās. Kad viņas prieku aizēnoja pretreakcija no apkārtējo puses vai noraidījums, viņa tomēr nepadevās. Šajā kontekstā pāvests piebilda, ka visi svētie ir piedzīvojuši pretestību, arī Baznīcā, un tas ir paradoksāli. Mērija arī to piedzīvoja. Taču viņa aizvien palika pārliecināta, ka pat tad, kad Kungs viņai piešķirs “bēdu maizi un spaidu ūdeni” (Is 30, 20), Viņš pats drīz vien atbildēs viņas saucienam un apbērs ar savu žēlastību. Francisks norādīja, ka tanī pastāvēja apustuliskās dedzības noslēpums, proti, pastāvīgās attiecībās ar Kungu.
Svētais tēvs novēlēja, lai svētā Mērija Makilopa, kura radoši atbildēja sava laika Baznīcas vajadzībām, ieguldīja visu sevi jauniešu vispusīgas izglītošanas darbā, šodien iedvesmo arī mūs visus, ka mēs būtu Evaņģēlija ieraugs savā vidē, kurā notiek straujas pārmaiņas. Lai viņa ar savu priekšzīmi un aizbildniecību atbalsta ikdienas darbā vecākus, skolotājus, katehētus un visus audzinātājus pašu jauniešu labumam un cilvēcīgākas un cerības pilnas nākotnes labā.
Jāpiebilst, ka Mērija Makilopa nodibināja Svētā Jāzepa kongregāciju, kurai regulu uzrakstīja priesteris Džulians Vuds, ar kuru kopā viņa izveidoja pirmās divas skolas. Viņa aizgāja mūžībā 1909. gada 8. augustā. Pāvests Jānis Pāvils II viņu pasludināja par svētīgu, bet Benedikts XVI - par svētu.
Noslēgumā darām zināmu, ka šī bija pēdējā trešdienas vispārējā audience pirms vasaras pārtraukuma. Jūlijā tās nenotiks – paziņoja Vatikāna preses birojs. Daudziem vasara ir atvaļinājumu laiks, un arī Svētā tēva darbības programma būs mazāk piesātināta. Francisks jūlijā paliks Vatikānā un katru svētdienu no Apustuliskās pils loga skaitīs lūgšanu “Kunga eņģelis” un uzrunās Svētā Pētera laukumā sapulcējušos svētceļniekus. Ar viņa uzrunu saturu joprojām varēs iepazīties mūsu mājaslapā, kā arī dzirdēt tās mūsu radioraidījumos, ko pārraida Latgales Radio un Radio Marija Latvija. Latviešu programmas sagatavotos raidījumus tās pašas dienas vakarā var noklausīties arī interneta lapā, sadaļā “podkāsti”. Augusta sākumā pāvests dosies uz Pasaules Jauniešu dienām Lisabonā. Trešdienu vispārējās audiences tiks atsāktas 9. augustā.
