Meklēt

Risks un piesardzība sportā un bērnu audzināšanā

Tenisa skolotājs ir vairāk nekā instruktors. Viņš ir arī audzinātājs – sacīja pāvests, sestdien, 6. maijā, tiekoties ar Itālijas tenisa savienības rīkotā starptautiskā simpozija dalībniekiem. Francisks aplūkoja jautājumu par to, kā vecākiem un skolotājiem, audzinot bērnus, saglabāt līdzsvaru starp uzdrošināšanos riskēt un piesardzību.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Tas, vai spēle būs laba, būs atkarīgs no pareizas uzbrukuma un aizsardzības dinamikas – norādīja pāvests, runājot par sportu, un atzina, ka tāpat ir arī izglītības ceļā. Tas ir jautājums par harmoniju starp risku un piesardzību. Labs tenisa spēlētājs vai cits sportists nevar visu laiku tikai uzbrukt, nevar vienmēr riskēt, bet viņam ir jāprot arī aizstāvēties. Instruktors nevar koncentrēties tikai uz uzbrukšanas vai tikai uz aizstāvēšanās mākslas iemācīšanu saviem audzēkņiem. Līdzīgi ir arī audzināšanā. Labs audzinātājs prot atrast līdzsvaru starp risku un piesardzību.

Francisks skaidroja, ka riskēt nozīmē, piemēram, ļaut bērnam vai pusaudzim iegūt jaunu pieredzi, izmēģināt kaut ko, ko viņš nekad vēl nav mēģinājis, un līdz ar to nav zināms, kā reaģēs, bet kas, pēc mūsu domām, varētu nākt par labu viņa izaugsmei. Riskam vienmēr ir jābūt proporcionālam, un pieaugušajam ir jāatrodas līdzās bērnam. Bērnam jājūtas brīvam un vienlaikus viņš nedrīkst būt pamests.

“Vecāki vai audzinātāji”, uzsvēra pāvests, “kuri, gribēdami bērnu pasargāt, novērš viņa ceļā visu, kas viņu varētu negaidīti pārsteigt, vai atrisina visas viņa problēmas, traucē viņam augt. Tā nav piesardzība, bet ir baiļu no realitātes un savtīga egoisma pret bērnu sajaukums. Tas nav labi”.

Turpretī īstā piesardzība, tāpat kā laba aizsardzība, vienmēr ir pozitīva nostāja. Tā nekad nav kaut kas negatīvs – turpināja Francisks. Aizsardzība, tā teikt, ir citādāks uzbrukuma veids. Tāpēc piesardzība audzināšanā ir ļoti svarīga, lai labi izvērtētu situācijas, atbilstoši bērna spējām. Jo īpaši audzinātājam ir jātrenējas izturībā, jāvingrinās nepadoties.

Uzrunas noslēgumā pāvests kārtējo reizi mudināja sportistus nezaudēt spēles garšu un spēlēt vienkārši prieka pēc. Sāncensība ir laba lieta, ja nezaudē šo izklaides dimensiju. Ja turpretī virsroku gūst sāncensība, tad parādās dažādas egoisma formas, kas sabojā spēli. Turklāt nekad nevajadzētu pazaudēt amatierisma garu. Kad nodarbojamies ar sportu citu interešu vadīti, tad zaudējam tā skaistumu, un tas kļūst par komerciju.

08 maijs 2023, 12:34