Pāvests tiekas ar vardarbības upuriem no KDR Austrumiem
Inese Šteinerte - Vatikāns
Šie cilvēki bija ieradušies no Bunijas, Beni-Butembo, Gomas, Masisi, Rutshuru, Bukavu, Uviras – no vietām, kuras starptautiskie mediji tikpat kā nepiemin, vai nepiemin vispār. Šeit sēro katra ģimene, daudzi ciemati ir nodedzināti, pret iedzīvotājiem pastrādāti neiedomājami vardarbības akti, izvarotas sievietes, nogalināti, vai ievainoti vīrieši, sirmgalvji, bērni, iznīcināti dārzi un labības lauki, izkauti ganāmpulki.
Uzrunājot Austrumu reģionu pārstāvjus, pāvests apliecināja visiem iedzīvotājiem savu garīgo tuvību. “Jūsu asaras ir manas asaras, jūsu sāpes manas sāpes,” teica Francisks. Viņš atzina, ka sašutumu raisa fakts, ka vardarbību un karu, kas izposta daudzu cilvēku dzīvi, veicina ne tikai ārējie, bet arī iekšējie spēki, kuri vēlas gūt savtīgu labumu. Svētais tēvs lūdzās:
“Vēršos pie Tēva, kas ir debesīs, kurš grib, lai mēs visi būtu brāļi un māsas zemes virsū. Pazemīgi noliecu galvu un ar sāpēm sirdī lūdzu Viņam piedošanu par vardarbību, ko pastrādājis cilvēks pret cilvēku. Tēvs, apžēlojies par mums! Mierini upurus un tos, kuri cieš. Atgriez to cilvēku sirdis, kuri pastrādā nežēlības, kas ceļ neslavu visai cilvēcei! Un atver acis tiem, kuri šo noziegumu priekšā tās aizver, vai aizgriežas uz otru pusi!”
Pāvests atzīmēja, ka šajos konfliktos, kas miljoniem cilvēku liek atstāt savas mājas, izraisa smagus cilvēktiesību pārkāpumus, sairdina sociālekonomisko audeklu un cērt grūti iedomājamas brūces, ir savijušies etniskie, teritoriālie, vai grupu strīdi. Tie ir cīniņi par zemes īpašumiem, kuros neiejaucas vajadzīgās institūcijas, ienaids, nelietīgi aizbildinoties ar Dieva vārdu. Taču, visvairāk par visu tas ir karš, uz ko pamudina neapmierināma alkatība, centieni iegūt izejvielas un naudu, kas vairo ieroču ražošanu, nestabilitāti un korupciju.
Pāvests ar apelāciju vērsās pie visām personām, kā arī iekšējām un ārējām organizācijām, kuras ir atbildīgas par karu, kas norisinās Kongo Demokrātiskajā Republikā, kuras to izlaupa, šausta un destabilizē:
“Jūs krājat bagātības caur nelegālu šīs zemes labumu izmantošanu un cietsirdību pret nevainīgiem cilvēkiem. Uzklausiet viņu asiņu saucienu (sal. Rad 4,10), pievērsiet ausi Dieva balsij, kas sauc jūs atgriesties, un jūsu sirdsapziņas balsij! Lieciet apklust ieročiem, izbeidziet karu! Pietiek! Pietiek krāt bagātības uz vājāko rēķina, pietiek krāt bagātības no asiņu aptraipītiem resursiem un naudas!”
Visvairāk par visu pāvests teica “nē” vardarbībai. Viņš uzsvēra, ka mīlēt savus cilvēkus, nenozīmē turēt ienaidu pret citiem. Vēlēt labu savai zemei, nozīmē neļaut sevi iesaistīt tiem, kuri pamudina pielietot spēku. Ienaids un vardarbība nekad nav pieņemami, nekad nav attaisnojami, nekad nav paciešami, vēl jo vairāk tiem, kas ir kristieši. Pāvests aicināja “atbruņot sirdis”, izsūkt no tām indi, izmest naidu, nomērdēt alkatību, dzēst aizvainojumu, teikt “nē” visam, kas šķietami padara vājus, bet patiesībā dara brīvus, jo ienes mieru.
Svētais tēvs aicināja kongoliešus nenolaist rokas notiekošā priekšā, bet darboties labākas nākotnes celtniecībā, ticēt, ka arī Kongo Austrumos miers ir iespējams. Tas ir iespējams, ja otrs nebūs vairs ienaidnieks, bet gan brālis, vai māsa. Nākotni nevarēs uzcelt, paliekot aizvērtiem savās interesēs, savās grupās, etniskajās un klanu piederībās.
Francisks atgādināja arī, kam ir jāsaka “jā”. Vispirms “jā” ir jāsaka izlīgšanai. Vēlēšanos piedot un izlīgt simboliskā veidā apliecināja arī vardarbību pieredzējušie Kongo Austrumu reģionu pārstāvji. Viņi nolika savas mačetes, āmurus, cirvjus, nažus zem krusta koka. Viņus pašus pāvests nosauca par “dzīvības kokiem”, kuri uzsūc piesārņojumu un izdala skābekli. Tā dara patiesi kristieši, pret ļaunu atbildot ar labu, pret naidu ar mīlestību, pret šķelšanos ar izlīgšanu. Tas viss ir spēcīgaks par ļaunumu. “Vai zināt, kāpēc?” jautāja pāvests. “Tāpēc, ka tas pārveido realitāti no iekšienes tā vietā, lai sagrautu no ārpuses.” Svētais tēvs apliecināja, ka tikai piedošana atver durvis rītdienai, jo tā atver durvis jaunai taisnībai, kas pārrauj “apburto atriebības loku”.
Pēdējais un izšķirošais “jā” ir jāsaka cerībai. Ja izlīgšanu var simboliski attēlot kā koku, tad cerība ir ūdens, kas dara to plaukstošu. Cerībai ir avots un avotam ir vārds, kuru Francisks vēlējās nosaukt pēc iespējas skaļi kopā ar klātesošajiem. Šis vārds ir Jēzus. “Ar Viņu ļaunumam vairs nepieder pēdējais vārds. Ar Viņu vienmēr paveras jaunas iespējas. Ar Viņu katrs kaps var pārvērsties šūpulī, katra Kalvārija Lieldienu dārzā,” teica pāvests. “Ar Jēzu piedzimst un atdzimst cerība – tiem, kas ir pieredzējuši ļaunumu, un pat tiem, kuri to ir nodarījuši.
Pāvests aicināja Kongo Austrumdaļas iedzīvotājus būt par labā sējējiem. Viņš svētīja visus, kas to dara – gan atsevišķus cilvēkus, gan institūcijas, gan bērnus, pieaugušos un vecus ļaudis, bet jo īpaši sievietes un mātes. Viesis aicināja cienīt, sargāt un piešķirt vērtību katrai sievietei. Svētais tēvs lūdzās, lai Jēzus, Izlīgšanas Dievs, kurš ir iestādījis dzīvības koku grēka un ciešanu tumsā, svētī un mierina Kongo iedzīvotājus, ielej savu mieru viņu sirdīs, viņu ģimenēs un izlej to pār visu šo zemi.
