Pāvests atvadās no Āfrikas: "Nekad nezaudējiet cerību!"

Jānis Evertovskis - Vatikāns

“Ave, ave, ave Maria” – ar šīs dziesmas vārdiem, ko pavadīja liega un mierīga, taču reizē ritmiska mūzika, dienvidsudānieši, noklausījušies Svētā tēva stiprinājuma vārdus un saņēmuši viņa svētību, dejodami, atvadījās no viņa. Pāvesta pēdējie vārdi bija “cerība” un “miers”.

Džubas Džona Garanga mauzolejā pulcējās vairāk nekā 100 tk. cilvēku. Vietējās varas iestādes ziņoja, ka kopš pāvesta ierašanās, ticīgie turpināja straumēm plūst uz laukumu, kur notika Euharistijas svinības. Pirms dot savu atvadu svētību, viņš teica uzrunu. Svētais tēvs uzticēja Dievmātei samilzušo jautājumu par mieru – ne tikai mieru Dienvidsudānā un visā Āfrikā, bet arī Ukrainā un visā pasaulē.

Lai tiktos ar Romas bīskapu, daudzi ticīgie mēroja stundām un pat dienām ilgu ceļu. Pāvests pateicās dienvidsudāniešiem ne tikai par viņam izrādīto sirsnību, bet arī – par viņu ticību, pacietību, visu to labo, ko tie dara, un visām grūtībām, ko drosmīgi velta Dievam. “Baznīca Dienvidsudānā ir drosmīga Baznīca”, viņš uzsvēra.

Pēc dažām dienām tiks atzīmēta 1870. gadā Sudānā dzimušās afrikāņu verdzenes, cilvēktirdzniecības upuru aizbildnes, svētās Jozefīnes Bakhitas piemiņas diena. “Tā bija cēla sieviete, kura ar Dieva žēlastības palīdzību izciestās ciešanas pārvērta cerībā”, sacīja pāvests. Nokļuvusi brīvībā, viņa iepazina kristīgo ticību, kļuva par klostermāsu un rūpējās par cietējiem. “Viņa nevarēja paturēt tikai sev cerību, kas viņai atspīdēja un viņu ‘atpestīja’. Šai cerībai bija jāsasniedz daudzus, jāsasniedz visus”, sacīja Francisks, citējot sava priekšgājēja Benedikta XVI vārdus no enciklikas “Spe salvi”. Cerība ir vārds, ko es gribētu atstāt katram no jums kā dāvanu, kurā dalīties, kā sēklu, lai tā nestu augļus – uzsvēra Romas viesis.

Cerībai Francisks pievienoja otru vārdu miers. Viņš apliecināja, ka kopā ar saviem brāļiem Džastinu Velbiju un Īenu Grīnšīldu, turpinās sekot līdzi šīs tautas ļaužu soļiem un darīs visu iespējamo, “lai tie būtu miera soļi”, “soļi pretī mieram”. Pāvests uzticēja izlīgšanas un miera ceļu “maigajai Mātei Marijai, Miera Karalienei”. Viņš atvēlēja Dievmātei “miera lietu Dienvidsudānā un visā Āfrikas kontinentā”, kur ļoti daudzi ticības brāļi un māsas cieš vajāšanas un atrodas briesmās, kur ļoti daudzi cilvēki cieš konfliktu, izmantošanas un nabadzības dēļ. “Uzticēsim Dievmātei arī mieru pasaulē”, piebilda Svētais tēvs, “īpaši tās daudzās zemes, kur notiek karš, kā piemēram, izmocīto Ukrainu”.

Uzrunas beigās pāvests sacīja: “Dārgie brāļi un māsas, es atgriežos Romā, vēl vairāk paturot jūs savā sirdī. Es atkārtoju: Jūs esat manā sirdī, jūs esat mūsu sirdīs, jūs esat visas pasaules kristiešu sirdīs! Nekad nezaudējiet cerību. Un nelaidīsim garām izdevību celt mieru. Lai cerība un miers mājo jūsos, lai cerība un miers mājo Dienvidsudānā!”