Pāvests Kongo bīskapiem: "Mēs esam nevis uzņēmēji, bet gani"
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Pirms turpināt savu 40. apustulisko ceļojumu un doties uz Dienvidsudānu, Francisks Kinšasas kūrijā teica pēdējo uzrunu. Kongo Demokrātiskajā Republikā ir 48 diecēzes. Pāvests iezīmēja bīskapu galvenos uzdevumus un ar viņu kalpojumu saistītos izaicinājumus. Viņa uzrunu noklausījās aptuveni 60 bīskapi.
Svētais tēvs apliecināja, ka viņam bija ļoti patīkami šīs dienas pavadīt Kongo Demokrātiskajā Republikā, kas ar savu lielo mūžamežu ir Āfrikas “zaļā sirds” un pasaules plaušas, un atgādināja, ka cilvēkam pienākas sargāt skaisto radību. Baznīcai “ir jāelpo tīrais Evaņģēlija gaiss, jāizdzen pasaulīguma piesārņotais gaiss, jāsaglabā jauneklīgā ticības sirds”. Viņš iztēlojas Āfrikas un Kongo Baznīcu “jaunu, dinamisku, priecīgu, misionāru slāpju dzīvinātu”.
Pāvests atzina, ka Kongo Baznīcas jauno un skaisto seju diemžēl izvago nogurumus un ciešanas par savu tautu. Šī Baznīca ir “Kristus redzamā zīme”. Kristus joprojām “tiek atraidīts, notiesāts un nievāts visas pasaules krustāsistajos un raud ar mūsu pašu asarām.” Šī Baznīca “reizē grib, tāpat kā Jēzus, noslaucīt tautas asaras, uzņemoties uz sevis cilvēku fiziskās un garīgās brūces, un pārlejot tās ar Kristus sāna dzīvo un ārstējošo ūdeni”.
“Kopā ar jums, brāļi, es redzu šīs tautas, krustā sistās, apspiestās tautas vēsturē cietošo Jēzu”, teica Svētais tēvs. Kongo Demokrātisko Republiku plosa vardarbība, cieš nevainīgi cilvēki, sabiedrību saindē korupcija un netaisnības. “Tomēr reizē es redzu tautu, kura nav pazaudējusi cerību”, viņš turpināja, “[tautu], kura ir pilna ticības entuziasma un uzticas saviem [Baznīcas] ganiem, kas prot atgriezties pie Kunga un atvēlēt sevi Viņa rokās, lai miers, pēc kā tā ilgojas, […] varētu beidzot atgriezties kā dāvana no augšienes”.
Romas bīskaps atsaucās uz pravieti Jeremiju, kurš piedzīvoja netaisnības un ciešanas. Taču pravietis piedzīvoja arī Dieva tuvumu. “Pirms es tevi radīju mātes miesās, es tevi pazinu” (Jer 1, 5). Tikai tādā veidā viņš varēja drosmīgi nest tautai cerību. Saskaņā ar Svēto tēvu, Dieva tuvība ir mīlestības apliecinājums, ko Dievs iegravē mūsu sirdī. To neviens nevar izdzēst, un dzīves vētrās tas kļūst par mierinājuma avotu.
Bīskapi ir aicināti būt Dieva Tautas gani. Viņiem ir svarīgi balstīties uz šo tuvību ar Kungu, “iestrukturēties lūgšanā”, stundām ilgi pavadot Viņa priekšā – uzsvēra pāvests. Bez Dieva mēs neko nespējam, bez Viņa mēs būtu “uzņēmēji”, “skolotāji” – sacīja Francisks, piekodinot bīskapiem, lai tie neiedomājas, ka ir pašpietiekami, un vēl mazāk, lai nemeklē episkopātā iespēju kāpt pa sociālo pozīciju kāpnēm un īstenot savu varu. Runa ir par “karjerisma” slikto garu. Svētais tēvs aicināja bīskapus sargāties arī no pasaulīgā gara. Pasaulīgums ir sliktākais, kas var iezagties Baznīcā – viņš uzsvēra. Lai varētu būt ticamiem Kunga lieciniekiem un Viņa mīlestības ruporiem savas tautas vidū, bīskapiem jāizkopj tuvība ar Kungu.
Kunga iepriecināti un stiprināti, viņi paši kļūs par mierinājuma un izlīgšanas instrumentiem citiem un varēs dziedināt ievainoto brūces, remdēt raudošo sāpes, piecelt nabagus, atbrīvot cilvēkus no dažādiem verdzības un apspiešanas veidiem. Pateicoties tuvībai ar Dievu, bīskapi ir cerības pravieši savai tautai.
Pāvests Kongo bīskapiem atgādināja, ka viņi, tāpat kā pravietis Jeremijs, ir aicināti uzstāties ar savu pravietisko balsi, uzrunājot sirdsapziņas un panākot, lai ikviens kļūtu pats atbildīgs par savu nākotni un būtu tās veidotājs.
Tāpēc ir ar saknēm jāizrauj naida un egoisma, rūgtuma un vardarbības indīgās nezāles; jānojauc naudai un korupcijai veltītie altāri; jāattīsta uz taisnīguma, patiesības un miera balstīta sadzīvošana; un, visbeidzot, jāiestāda atdzimšanas sēklas, lai rītdienas Kongo būtu patiešām tāda, par kādu sapņo Kungs: svētīta un laimīga zeme, kas nekad vairs netiku pakļauta agresijai, netiktu apspiesta un neasiņotu.
Francisks atgādināja, ka bīskapu uzdevums ir Dieva Vārda sludināšana, lai tādā veidā uzmodinātu sirdsapziņas, nosodītu ļaunumu, stiprinātu tos, kuriem trūkst cerības. Citiem vārdiem, uz viņiem var attiecināt Rakstu vārdus: “Mierini, mierini manu tautu”. Runa nav tikai par vārdiem, bet tuvību, liecību ar savu dzīvi. Un bīskapa vistuvākie tuvākie ir priesteri – viņš uzsvēra. Bez tam pāvests piekodināja, lai bīskapi nekļūtu par darījumu kārtotājiem. “Mēs esam Dieva tautas gani un kalpi, nevis lietu pārvaldnieki, nevis uzņēmēji, bet gani!” viņš atgādināja.
Svētais tēvs mudināja bīskapus nebaidīties būt par cerības praviešiem savai tautai, nest tai Kunga mierinājumu, priecīgi ar vārdiem un dzīvi sludināt Evaņģēliju, būt taisnības apustuļiem un žēlsirdības un izlīgšanas lieciniekiem. “Nekad nezaudējiet drosmi!”, viņš piekodināja. “Kristus ir augšāmcēlies. Jēzus uzvarēja pasauli”.
Noslēgumā pāvests pateicās bīskapiem par šīs vizītes sagatavošanu un aicināja tos vienmēr būt žēlsirdīgiem un vienmēr piedot. Kad ticīgais atnāk uz grēksūdzi, viņš lūdz piedošanu, viņš sagaida tēva glāstu. Piedodot Izlīgšanas sakramentā, Baznīcas gani sēs piedošanas sēklu visā sabiedrībā.
