Publicēts pāvesta Vēstījums 57. Pasaules Sociālo komunikāciju dienai

Inese Šteinerte - Vatikāns

Spēcīgs ir pāvesta aicinājums iet pret straumi, lai atbalstītu ilgas pēc miera, sekojot žurnālistu debesīgā aizbildņa, svētā Franciska no Sales piemēram. Šo vīru, saskaņā ar liturģisko kalendāru, Baznīca piemin 24. janvārī – dienā, kad ir publicēts Vēstījums.

“Dramatiskajā globālā konflikta kontekstā, ko pārdzīvojam šobrīd, ir steidzami jāizvirza komunikācija, kam svešs ienaids. Ir vajadzīgi sociālās saziņas darbinieki, kas rūpējas par to, lai tiktu veicināta integrāla atbruņošanās un novērsta kara psihoze, kas ir iemājojusi mūsu sirdīs,” raksta Francisks Vēstījumā Pasaules Sociālo komunikāciju dienai, kas šogad tiks atzīmēta svētdien, 21. maijā. Pāvests īpašā veidā vēršas pie sociālās saziņas darbiniekiem, bet apgalvo arī, ka centieni veicināt saziņu “ar atvērtu sirdi un rokām” ir katra cilvēka uzdevums.

Vēstījuma temats sasaistās ar pagājušā gada tematu, kurā izskanēja aicinājums klausīties, kā arī ar aizpagājušā gada tematu, kurā tikām pamudināti “iet un redzēt”. Šoreiz Svētais tēvs ir izvēlējies pakavēties pie “runāšanas ar sirdi”. Sirds ir tā, kas liek pieņemt otru, veikt dialogu un dalīties. Tā ir dinamika, ko Francisks definē kā “sirsnīgu komunikāciju”. Otra pieņemšana ir tā, kas pēc viņa uzklausīšanas, ļauj “runāt, sekojot mīlestības patiesībai”. Pāvests raksta:

“Nav jābaidās sludināt patiesību, arī tad, ja tā dažreiz mēdz būt neērta. Ir jābaidās, savukārt, to darīt bez mīlestības, bez sirds. “Kristieša programma”, kā rakstīja Benedikts XVI, ir “sirds, kas redz”. Sirds, kura ar saviem pukstiem atklāj patiesību par mūsu būtību, ir jāuzklausa. To, kurš to uzklausa, tā noskaņo uz tā paša viļņa,  uz kura atrodas otrs, pat tiktāl, ka liek savā sirdī sajust viņa sirds pukstus. Tikai tad var notikt tikšanās brīnums.”

Francisks apgalvo, ka runāt ar sirdi, nozīmē saredzēt dalību  mūslaiku sieviešu un vīriešu priekos, bailēs, cerībās un ciešanās. Tā ir sava veida apelācija, kas īpaši attiecas uz tiem, kuri komunicē šodienas kontekstā, kas “tik ļoti sliecas uz vienaldzību un sašutumu, dažreiz arī dezinformācijas dēļ, kas falsificē un manipulē ar patiesību”.

Pāvests norāda uz “komunicētāja ar sirdi” piemēru, izmantojot Evaņģēlija fragmentu par noslēpumaino Ceļinieku, kurš sarunājas ar mācekļiem ceļā uz Emmausu. Runājot ar mīlestību, Jēzus pavada “viņu ciešanu ceļu”, respektējot saprašanas laiku. Vēstījumā teikts:

“Vēsturiskajā laika periodā, ko iezīmē polarizācijas un kontrapozīcijas, no kurām, diemžēl, imūna nav arī ekleziālā kopiena, centieni veidot saziņu, kurai būtu “atvērta sirds un rokas”, neattiecas tikai uz informācijas darbiniekiem vien, bet tā ir atbildība, kura jāuzņemas ikvienam. Visi esam aicināti meklēt un teikt patiesību, un darīt to ar mīlestību.”

Pāvests norāda, ka šis aicinājums īpaši skar kristiešus, no kuru mutes “nekad nevajadzētu iziet ļauniem vārdiem”, bet tikai tādiem, kas spēj nest labumu citiem un aizkustināt pat “visnocietinātākās sirdis”. Tas ir “mīlestības maigais spēks”, uz kuru norāda Francisks, aicinot padomāt par tā sociālajām sekām:

“To pieredzam civilajā sadzīvē, kur laipnība nav tikai “galanta cilvēka” jautājums, bet gan īsts un patiess pretstats cietsirdībai, kas diemžēl, var saindēt sirdis un sabojāt attiecības. Tas mums ir vajadzīgs mediju vidē, lai komunikācija nevairotu ienaidu, kas pārspīlē, rada dusmas un ved pie sadursmēm, bet palīdz mierīgi, ar kritisku un vienmēr respektējošu garu pārdomāt un izprast realitāti, kurā dzīvojam.”

Par Baznīcas doktoru, Ženēvas bīskapu, svēto Francisku no Sales, kurš savulaik veica spraigas debates ar kalvinistiem un kuru pāvests Pijs XI pasludināja par žurnālistu debesīgo aizbildni, Francisks saka, ka “viņa lēnprātīgā attieksme, viņa cilvēcīgums, atvērtība pacietīgam dialogam ar visiem, jo īpaši ar tiem, kuri bija pretējos uzskatos, viņu darīja par vienreizēju Dieva žēlsirdīgās mīlestības liecinieku”. Šim svētajam komunikācija bija “dvēseles atspulgs” un mīlestības izpausme. Mēs esam tie, “ko komunicējam” – atgādina svētais Francisks no Sales. Pāvests Francisks atzīmē, ka viņa mācība var likties tāda, kas iet “pret straumi” laikā, kad ar komunikāciju bieži vien tiek manipulēts. “Viņa raksti ir “patīkama, izglītojoša, stimulējoša” lasāmviela”, citējot svētā Pāvila VI vārdus, saka Francisks. Viņš komentē:

“Ja šodien paraugāmies uz komunikācijas panorāmu, vai tieši tās nav īpašības, ar kurām vajadzētu būt apveltītam rakstam, reportāžai, radio un televīzijas raidījumam, vai publikācijai sociālajos tīklos? Komunikācijas darbinieki var justies iedvesmoti no šī svētā maiguma, droši un brīvi meklējot un stāstot patiesību, un atsakoties no kārdinājuma izmantot uzkrītošu un agresīvu izteiksmi.”

Pasaules Sociālo komunikāciju dienas temats “Runāt ar sirdi” šogad iekļaujas Baznīcas sinodālajā procesā. Francisks atzīmē, ka savstarpēja uzklausīšana ir visdārgākā dāvana, ko varam dot. Viņš raksta, ka ir ļoti nepieciešama valoda “saskaņā ar Dieva stilu, ko uztur tuvība, līdzcietība un maigums”. Pāvests apraksta savu sapni:

“Sapņoju par tādu Baznīcas komunikāciju, kas ļauj sevi vadīt Svētajam Garam, kas ir laipna un tai pašā laikā pravietiska, kas prot atrast jaunas formas un veidus, lai sludinātu brīnišķīgo vēsti, ko tā ir aicināta nest trešajā gadu tūkstotī. Komunikācija, kas centrā liek attiecības ar Dievu un tuvāko, jo īpaši ar to, kurš atrodas vislielākajā trūkumā, komunikācija, kas prot iedegt ticības uguni, nevis glabāt autoreferenciālas identitātes pelnus.”

Pāvests raugās uz globālā konflikta kontekstu, ko pārdzīvojam, un atgādina par to, cik svarīga ir “no naida brīva komunikācija”, lai veicinātu “miera kultūru”, kas spēj “pārvarēt naidu un nedraudzīgumu”. Francisks norāda, ka konflikta eshalācija, kas apdraud cilvēci, “ir cik vien iespējams ātri jāaptur arī saziņas līmenī”, jo vārdi bieži vien pārvēršas karojošā un vardarbīgā darbībā”. Tāpēc Svētais tēvs neatlaidīgi aicina:

“Ir vajadzīgi sociālās saziņas darbinieki, kuri ir gatavi dialogam, kuri veicina pilnīgu atbruņošanos un strādā, lai novērstu kara psihozi, kas iemājojusi mūsu sirdīs. (...) Ir jāatsakās no jebkādas kara retorikas, kā arī no jebkādas propagandiskas formas, kas manipulē ar patiesību, izmantojot to ideoloģiskiem mērķiem. Turpretim, visos līmeņos ir jāveicina komunikācija, kas palīdz radīt apstākļus, lai atrisinātu nesaskaņas starp tautām.”

Vēstījumu Pasaules Sociālās komunikācijas dienai Francisks noslēdz, uzsverot, ka centieni “rast īstos vārdus”, lai celtu “labāku civilizāciju”, tiek prasīti no visiem, bet īpaša atbildība ir uzticēta sociālās saziņas darbiniekiem. Pāvests lūdz Kungu, lai viņu profesija balstītos uz “patiesību mīlestībā”, lai viņi varētu palīdzēt citiem atklāt sevi kā brāļus un māsas, un justies kā “citam cita sargi”.