Kristus krusts – mīlestības, līdzjūtības, piedošanas mācībstunda

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Homīlijas sākumā Svētais tēvs paskaidroja, kāpēc svinam Svētā krusta pagodināšanas svētkus, ja krusts taču ir ciešanu un nāves rīks. Mēs tos svinam, jo uz šī koka Jēzus uzņēmās uz sevis mūsu grēku un pasaules ļaunumu, un to uzvarēja ar savu mīlestību.

Komentējot šīs dienas Svēto Rakstu lasījumus – par ugunīgajām čūskām tuksnesī un Cilvēka Dēlu, kurš tika paaugstināts tāpat kā Mozus paaugstināja čūsku -, pāvests norādīja, kur cilvēku noved paļāvības un uzticēšanās zaudēšana, šaubas par Dievu, kurnēšana un sacelšanās pret Dievu. Tas ved pretī nāvei. Francisks aicināja palūkoties uz tiem savas personīgās un kopienas dzīves momentiem, kuros mums ir pietrūcis paļāvības uz Kungu un uzticēšanās savā starpā.

“Cik gan bieži mēs, nomākti un satriekti, dzīvojam nokaltuši savos tuksnešos un pazaudējam no sava redzesloka savu ceļa mērķi!” viņš sacīja. “Arī šajā lielajā zemē ir tuksnesis, kas, lai arī veido brīnišķīgu ainavu, vēstī par to nogurumu un sausumu, ko nesam savā sirdī. Tie ir noguruma un pārbaudījuma brīži, kuros mums vairs nav spēka pacelt acis uz augšu, uz Dievu; tās ir personīgās, Baznīcas un sabiedriskās dzīves situācijas, kurās mūs sakož neuzticības čūska, kas iesmidzina mūsos vilšanās un izmisuma, pesimisma un rezignācijas indes, un ieslēdz mūs savā ego un izdzēš entuziasmu”.

Homīlijas turpinājumā pāvests, atskatoties uz Kazahstānas vēsturi, pieminēja citus ugunīgo čūsku “sāpīgos kodienus” – vardarbību, ateistiskā režīma vajāšanas, draudus tautas brīvībai un cilvēka cieņas bradāšanu. Šajā kontekstā viņš uzsvēra, ka mieru nevar panākt reizi pār visām reizēm, bet ka pēc tā ir jātiecas no dienas dienā. Tas pats ir arī ar dažādu etnisko grupu un reliģisko tradīciju sadzīvošanu, integrālo attīstību, sociālo taisnīgumu. Lai Kazahstānā attīstītos brālība, dialogs un savstarpēja sapratne, ir vajadzīgi visu pūliņi, un pāri visam, vispirms ir nepieciešams atjaunot ticību Kungam, tas ir, raudzīties uz augšu, uz Viņu, mācīties no Viņa universālās un krustāsistās mīlestības.

Pirmajā lasījumā no Skaitļu grāmatas lasām, ka kamēr tauta mirst no ugunīgo čūsku kodieniem, Dievs uzklausa Mozus lūgšanu un liek viņam pagatavot vara čūsku, lai sakostais, to uzlūkojis, varētu dzīvot (sal. 21, 4-9). Kāpēc Dievs, tā vietā, lai dotu Mozum norādes, vienkārši neiznīcināja indīgās čūskas? – jautāja pāvests. Viņš paskaidroja, ka tas parāda, kā Dievs rīkojas, saskaroties ar ļaunumu, grēku un cilvēces neuzticību. Gan toreiz, gan arī tagad, lielajā garīgajā cīņā, kas turpināsies līdz pat laiku beigām, Dievs neiznīcina zemiskumu, pēc kura cilvēks brīvi dzenas: indīgās čūskas nekur nepazūd, tās joprojām dzīvo, gaida un var iekost. Taču kas tad ir mainījies? Ko Dievs dara?

Evaņģēlijā Jēzus sniedz skaidrojumu: “Tāpat kā Mozus pacēla uz augšu čūsku, tā arī jābūt paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai katrs, kas tic, iemantotu mūžīgo dzīvi” (Jņ 3, 14-15). “Lūk, pagrieziena punkts”, sacīja Francisks. “Mūsu vidū ir ieradusies čūska, kas glābj: Jēzus, kurš, paaugstināts uz krusta koka, neļauj indīgajām čūskām, kas mums uzbrūk, mūs nogalināt”. Svētais tēvs paskaidroja, ka, ja vērsīsim savu skatienu uz Jēzu, tad ļaunā kodieni mums nekaitēs, jo Viņš uz krusta uzņēmās uz sevis grēka un nāves indi un iznīcināja tās destruktīvo spēku.

Tātad, izplatoties pasaulē ļaunumam, Tēvs mums dāvāja savu Dēlu Jēzu, kurš kļuva mums tiks tuvs, ka mēs to nekad nebūtu varējuši iedomāties. “To, kas grēka nepazina, Dievs mūsu dēļ padarīja par grēku”, raksta apustulis Pāvils (2 Kor 5, 21). Tas ir Dieva žēlsirdības bezgalīgais lielums – sacīja pāvests.

“Brāļi un māsas,” turpināja Francisks, “tas ir mūsu ceļš, mūsu pestīšanas ceļš, mūsu atdzimšanas un augšāmcelšanās ceļš – raudzīties uz krustā sisto Jēzu. No šiem augstumiem varēsim ieraudzīt savu dzīvi un savu tautu vēsturi jaunā veidā, jo no Kristus Krusta mācāmies mīlestību, nevis naidu; mācāmies līdzjūtību, nevis vienaldzību; mācāmies piedošanu, nevis atriebību. Jēzus izstieptās rokas ir maigais apskāviens, ar kādu Dievs mūs sagaida. Un tā ir norāde uz brālību, ko esam aicināti izdzīvot savā starpā un ar visiem. Pāvests piebilda, ka Jēzus izstieptās rokas mums rāda ceļu, kristīgo ceļu. Tas nav uzspiešanas, piespiešanas un spēka ceļš.

Jā, jo pie krusta koka Kristus atņēma ļaunuma čūskai indi, un būt kristiešiem nozīmē dzīvot bez indes: nedzelt cits citam, nekurnēt, nevainot, netiesāt, nedarīt ļaunu, neindēt pasauli ar grēku un neuzticību, kas nāk no ļaunā gara. Mēs esam atdzimuši no Jēzus atvērtā sāna – noslēgumā teica Svētais tēvs. Lai mūsos nebūtu nekādas nāvīgās indes! Viņš aicināja lūgties, lai Dievs dod mums žēlastību, ka mēs kļūtu par aizvien īstākiem kristiešiem – par jaunās dzīves, mīlestības un miera priecīgiem lieciniekiem.