Atgriežoties no Kazahstānas, pāvests atbild uz žurnālistu jautājumiem

Inese Šteinerte - Vatikāns

Pāvests izteica gandarījumu, ka beidzot ir izdevies iepazīt vienu no Centrālāzijas zemēm – Kazahstānu, jo pirms tam par šo pasaules reģionu, izņemot Borodina mūziku, zinājis maz. Pārsteigusi Kazahstānas attīstība, Nursultanas modernā, futūristiskā arhitektūra, kā arī 19 miljonus lielās tautas disciplinētība.

Vai ir nepieciešams dot ieročus Ukrainai? Atbildot uz šo, vācu žurnālista uzdoto jautājumu, pāvests teica, ka tas ir politisks lēmums, kas var būt morāli pieņemams, ja tiek ievēroti morāla rakstura noteikumi. Taču šāds lēmums var būt arī amorāls, ja tas tiek pieņemts, lai izprovocētu vēl lielāku karu, vai pārdotu ieročus, vai arī atbrīvotos no vairs nevajadzīgiem ieročiem. “Aizsargāties ir ne tikai likumīgi, bet tā ir arī mīlestības izpausme pret Tēvzemi. Tas, kurš neaizsargājas, kurš kaut ko neaizsargā, to nemīl, bet, kurš aizsargājas, tas mīl,” teica Francisks.

Vai, jūsuprāt, eksistē kāda sarkanā līnija, aiz kuras nevajadzētu teikt: “esam atvērti dialogam ar Maskavu?” Šādu jautājumu uzdeva žurnāliste no Polijas, atgādinot, ka šeit uzturas 2 miljoni Ukrainas bēgļu. “Domāju, ka vienmēr ir grūti saprast dialogu ar valstīm, kuras ir uzsākušas karu, un šķiet, ka pirmais solis nāk no turienes,” teica pāvests. Taču, viņš norādīja, ka neraugoties uz grūtībām, dialoga iespēja ir jādod visiem bez izņēmuma. Svētais tēvs paskaidroja, ka vienmēr pastāv iespēja, ka līdz ar dialogu lietas var mainīties un dialogs var piedāvāt citu skatu punktu. “Es neizslēdzu dialogu ar nevienu varu, kas atrodas karā, pat ar agresoru nē,” teica Francisks, norādot, ka pretējā gadījumā aizvērsim vienīgās durvis uz mieru.

Vai Rietumus varētu uzskatīt par morālā ziņā “pazudušiem” – jautāja žurnāliste no franču izdevuma “La Croix”. Īpaši viņa vērsa uzmanību uz debatēm par eitanāziju, kas šai laikā ir notikušas Itālijā, Francijā, Beļģijā. Francisks atzina, ka Rietumi šobrīd patiešām nav piemērs augstākajā līmenī, jo ir uzsākti kļūdaini ceļi. Kārtējo reizi pāvests pieminēja Vidusjūru, kas ir kļuvusi par migrantu kapsētu, Eiropas nevēlēšanos pieņemt ieceļotājus un tai pašā laikā demogrāfisko ziemu, cilvēku trūkumu Vecajā kontinentā. Francisks tam pretstatīja savu dzimto Argentīnu, kurā ieceļojuši dažādu zemju un tautību pārstāvji. “Jā, asinis tur ir sajaukušās,” viņš sacīja, “bet šī pieredze mums ir daudz līdzējusi.” Pāvests šai ziņā minēja ieguvumus ekonomikā un politikā. Attiecībā uz eitanāziju, Svētais tēvs apliecināja, ka nogalināt nav cilvēcīgi. “Ja tu nogalini ar motivāciju, tad beigās sāksi nogalināt aizvien vairāk,” viņš teica.

Nākamais jautājums attiecās uz reliģisko brīvību Ķīnā un uz procesu pret kardinālu Zenu. Vai pāvests šo procesu uzskata par reliģiskās brīvības pārkāpumu? Francisks atzīmēja, ka, lai saprastu Ķīnu, ir nepieciešams vesels gadu simtenis. Ķīniešu mentalitāte ir ļoti bagāta un kad tā saslimst, tad šī bagātība pazūd un tiek pieļautas kļūdas. Lai saprastu Ķīnu, Vatikāns ir izvēlējies dialoga ceļu, pastāv divpusējā abu valstu komisija, kas, lai gan lēni, bet virzās uz priekšu. “Nejūtu, ka Ķīna būtu kvalificējama kā antidemokrātiska, tā ir komplicēta zeme, ar saviem ritmiem. Jā, ir lietas, kas mums varētu šķist nedemokrātiskas, tas tiesa. Kardināls Zens, vecs vīrs, šais dienās stāsies tiesas priekšā. Viņš saka to, ko jūt…,” teica Francisks, uzsvērdams, ka viņš pats tic dialogam, jo dialogā noskaidrojas daudzas lietas ne tikai Baznīcas, bet arī citos sektoros.

Jautāts par saviem nākamajiem ceļojumiem, pāvests atzinās, ka nebūs viegli, jo ceļgals joprojām nav sadzijis, taču ir kāds ceļojums, kuru ir apņēmība veikt, un tas tiks darīts kopā ar Kenterberijas arhibīskapu Džastinu Velbiju, kā arī Skotijas Prezbiteriāņu Baznīcas vadītāju. Trijatā ir iecerēts doties uz Dienvidsudānu un, ja izdosies apmeklēt Deinvidsudānu, tad pāvests dosies arī uz Kongo.

Preses konferences turpinājumā Francisks atgriezās pie savas vizītes Kazahstānā. Viņš runāja par zemi, kuru pārsvarā apdzīvo musulmaņi un atbildēja uz jautājumu, kas viņu iedvesmojis, redzot šai zemē katoļu kopienu. “Biju laimīgs, šodien katedrālē redzot, ka katoļi ir tik lieli entuziasti, tik priecīgi. Kas attiecas uz sadzīvi ar musulmaņiem, pāvests atzīmēja, ka šai ziņā tiek daudz darīts ne tikai Kazahstānā, bet arī Ziemeļāfrikā, piemēram, Marokā, kur pastāv labs dialogs.

Turpinot, Francisks pakavējās pie reliģiju līderu tikšanās. Viņš minēja, ka ir dzirdēts pārmetums, ka šāda tikšanās ved pie relatīvisma. “Nekāda relatīvisma!” apliecināja pāvests. Viņš pastāstīja, ka visi tikšanās dalībnieki ar cieņu izturējās pret pārējo nostāju. “Dialogs ir jāveic kā brāļiem. Ja nav dialoga, tad rodas ignorance un karš. Labāk dzīvot kā brāļiem. Mums visiem ir kas kopējs, visi esam cilvēki,” uzsvēra Francisks. Viņš aicināja iepazīst citam citu, jo kari bieži izraisās neziņas dēļ. “Es neatsakos no savas ticības, ja ar ticību runāju ar otru. Tieši pretēji! Es savu ticību pagodinu, jo stāstu par to otram, un otrs stāsta man par savējo,” piebilda pāvests.

Svētais tēvs apbrīnoja Kazahstānas uzņēmību sarīkot tik liela mēroga tikšanos, kur pie galda sēdās daudzu reliģiju pārstāvji, kur runāja un cits citu klausījās ar cieņu. Francisks augstu novērtēja arī valdības centienus atbalstīt savas zemes kultūru. Viņš pieminēja Senāta prezidenta žestu, kurš vēlējās viņu iepazīstināt ar šobrīd visā pasaulē ievērību guvušo kazahu dziedātāju Dimašu.

Preses konferences noslēgumā pāvestam tika uzdots jautājums, cik lielā mērā viņu māc raizes par to, ka Baznīca Eiropā, piemēram, Vācijā, zaudē ticīgos. Tika atzīmēts, ka jaunieši vairs neiet uz dievkalpojumiem. Pāvests atzina, ka sekularizācijas gars, relatīvisms šī lietas pakļauj diskusijai. Vispirms ir jābūt korektiem pret savu ticību. Ja bīskaps, vai priesteris nav korekts, tad jaunietis to saprot un var pateikt “čau!”. “Ja Baznīca kādā zemē, vai kādā savā sektorā vairāk domā par naudu, par pastorālajiem plāniem, nevis pastorālo darbu, cilvēkus tā nepiesaista. Daudzi gani ir pazaudējuši avju smaržu un avis ir pazaudējušas ganu smaržu. Vai gans ir tuvs savam ganāmpulkam? Ja ganam pietrūkst sirds, tad nedarbojas neviens pastorālais plāns,” norādīja Francisks.