Ideoloģisko kolonizāciju laikā pāvests aicina mācīties no iezemiešiem
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Franciska uzrunas galvenie temati bija iezemiešu sāpīgā pagātne, dziedināšana un izlīgšana, ideoloģiskās kolonizācijas, ģimene, kara neprāts, klimata pārmaiņas un migranti. Atgriežoties pie savā laikā īstenotās piespiedu asimilācijas politikas, kuras rezultātā daudzām ģimenēm tika atņemti bērni, viņš kārtējo reizi lūdza piedošanu. Pāvests atzina, ka viņam ir kauns un sāp. “Kopā ar šīs valsts bīskapiem es vēlreiz lūdzu piedošanu par ļaunumu, ko daudzi kristieši pastrādāja pret pamatiedzīvotājiem”, viņš sacīja. “Tas ir traģiski, ja ticīgie – kā tas notika tajā vēstures periodā – drīzāk piemērojas pasaulei nevis Evaņģēlijam”. Tāpēc šodien ir svarīgi iestāties iezemiešu tautu leģitīmo tiesību labā un veicināt dziedināšanas un izlīguma procesus starp viņiem un pārējām šīs zemes tautām. Francisks apliecināja, ka Svētais Krēsls un vietējās Baznīcas jau to dara un vēlas atjaunot attiecības ar Kanādas pamatiedzīvotājiem, lai tās būtu mīlestības cauraustas attiecības.
Runājot par mūsdienu “ideoloģiskajām kolonizācijām” un tā saukto “cancel culture”, pāvests nosodīja tendenci visu vienādot, atmest atšķirības, koncentrēties tikai uz pašreizējo mirkli un indivīdu vajadzībām un tiesībām, vienlaikus atstājot novārtā vājākos – nabagus, migrantus, vecos ļaudis, slimos, vēl nedzimušos bērnus.
Francisks uzstājīgi aicināja novērtēt ģimeni un atgādināja svētā Jāņa Pāvila II teikto, ka tā ir “sabiedrības pamatšūniņa”. Cilvēces nākotne būs atkarīga no ģimenes. Šodien ģimeni apdraud vardarbība mājās, darba steiga, individuālistiskā mentalitāte, nevaldāms karjerisms, bezdarbs, jauniešu vientulība, veco ļaužu un slimo atstāšana novārtā. Svētais tēvs norādīja, ka mēs daudz ko varam mācīties no iezemiešu tautām par to, kā vajag rūpēties un sargāt ģimeni. Tur bērni iemācās saskatīt, kas ir pareizi un kas ir nepareizi, teikt patiesību, dalīties, labot kļūdas, sākt no jauna, izlīgt. Viņš novēlēja, lai iezemiešu pārciestais ļaunums mums šodien kalpo kā brīdinājums, lai rūpes par ģimeni un tās tiesības netiktu noliktas malā eventuālo produktīvo vajadzību un individuālo interešu vārdā.
Pievēršoties bezjēdzīgajam kara neprātam, pāvests atgādināja, ka šodien atkal mums jātiek galā ar pretestībām un jāapkopj naida iecirstās brūces. Atsaucoties uz kāda holokausta upura – rakstnieces Edītes Brukas liecību, Francisks uzsvēra, ka miera noslēpums slēpjas tanī, lai mēs nekad nevienu neienīstu. Ja mēs gribam dzīvot, mēs nekad nedrīkstam nevienu ienīst. Mieru un drošību nesīs ne jau bruņošanās sacensība, bet radoša un tālredzīga politika. Mums nav jājautā, kā turpināt karus, bet – kā tos apstādināt.
Turpinājumā pāvests norādīja, ka mūsdienu lielie izaicinājumi – miers, klimata pārmaiņas, pandēmijas sekas un migrācija ir globālas problēmas un attiecas uz visiem. Tāpēc politika nedrīkst palikt par atsevišķu indivīdu vai grupu interešu gūstekni. Kā māca iezemiešu gudrība, ir jāprot raudzīties uz septiņām nākamajām paaudzēm.
Uzrunas noslēgumā Francisks pauda atzinību par to, ka Kanāda viesmīlīgi uzņem daudzus ukraiņu un afgāņu bēgļus, un atgādināja, ka sniedzot trūkumcietējiem palīdzību, nedrīkst aprobežoties tikai ar materiālo atbalstu. “Lai kļavu lapas emblēma, kas parasti parādās uz šīs zemes produktu etiķetēm, kalpo visiem par stimulu izdarīt tādas ekonomiskās un sociālās izvēles, kas būtu vērstas uz dalīšanos un rūpēm par trūcīgajiem”, vēlēja pāvests.
