Izkopt savu ticību arī vecumdienās, kad pienāk spēku izsīkums
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Šoreiz Francisks balstījās uz Jāņa evaņģēlija noslēgumā aprakstīto augšāmcēlušā Jēzus sarunu ar apustuli Pēteri, kur Jēzus viņam trīs reizes prasa: Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mani mīli? (sal. Jņ 21, 17-18). Svētais tēvs norādīja, ka šī Jēzus un Pētera saruna ir “maiga, bet ne saldena”. Tā ir “tieša, spēcīga, brīva un atvērta”. Tās ir “attiecības, kas noris patiesībā”. Šajā kontekstā pāvests aicināja pārdomāt, kādas ir mūsu attiecības ar Jēzu. Vai mēs spējam saglabāt šo Jēzus attiecību ar mācekļiem gaisotni un atbilst Viņa stilam, kas ir tik atklāts, tik tiešs, tik cilvēciski īsts? – viņš jautāja. Vai, turpretī, mums ļoti bieži nav kārdinājums ieslēgt Evaņģēlija liecību “saldinātas” atklāsmes kokonā, un pievienot savu godināšanu, vadoties pēc apstākļiem?
Šāda attieksme, kas izskatās cienīga, īstenībā mūs attālina no patiesā Jēzus un pat noved pa ļoti abstraktas un pasaulīgas ticības ceļu, kas nav Jēzus ceļš – skaidroja Francisks. Viņš piebilda, ka Jēzus ir par Cilvēku tapušais Dieva Vārds, un Viņš izturas kā cilvēks, Viņš ar mums runā kā cilvēks, kā Dievs-cilvēks – maigi, draudzīgi. Viņš ir mums līdzās.
Evaņģēlijā lasām, ka Jēzus brīdina Pēteri: “Kad tu biji jauns, tad pats apjozies un gāji, kur vēlējies. Bet kad tu paliksi vecs, tu izstiepsi savas rokas un citi tevi apjozīs un vedīs, kur tu nevēlies”. It kā teiktu: “Kad būsi vecs, vairs nebūsi tāds savas dzīves kungs, kāds biji līdz šim”. Līdz ar vecumu piemeklē arī dažādas slimības – atzina pāvests. Mums vairs nav jaunības spēka, un tas ir jāpieņem. Bez tam, šis vājums pavadīs arī mūsu liecību. Šeit Francisks uzsvēra, ka mums ir jābūt Jēzus lieciniekam arī vājumā un slimībā. Mums ir vienmēr jāseko Jēzum – gan veselībā, gan slimībā, staigājot, skrienot, lēni ejot vai atrodoties ratiņkrēslā.
Šī Jēzus un Pētera saruna satur vērtīgu mācību visiem kristiešiem, tai skaitā, veciem ļaudīm – turpināja Francisks. Mācīties no sava trausluma uzticīgi liecināt ar savu dzīvi jaunajos apstākļos, kad kļūstam atkarīgi no citiem. Līdz ar slimību un vecumu mēs kļūstam aizvien atkarīgāki no citiem, neesam vairs tik pašpietiekami kā agrāk, tomēr arī tad varam augt ticībā, tā var nobriest aizvien vairāk, arī tad kopā ar mums ir Jēzus. Pāvests atgādināja, ka arī šādā dzīves posmā ir sev jājautā, kā palikt uzticīgiem un turpināt sekot Kungam, kā palikt uzticīgiem mīlestībai, kā turpināt tiekties pēc taisnības kā to darījām līdz šim. Viņš atzina, ka nav viegli pieņemt to, ka vairs nevaram būt savas dzīves “kungi”.
Šis jaunais laiks noteikti ir arī pārbaudījumu laiks – sākot jau ar tīri cilvēcisko kārdinājumu aizvien gribēt būt priekšgalā. Taču, nevarot vairs būt priekšgalā, mums ir iespēja izpausties ģimenē, sabiedrībā vai draugu lokā citādākā veidā. Kad Pēteris ziņkārīgi jautā Jēzum, kas notiks ar Viņa mīļoto mācekli, tad Jēzus liek saprast, ka tā nav viņa darīšana. Pēterim nav jālien citu lietās. Mums nav “jābāž deguns citu dzīvē” – atgādināja pāvests. Jēzus atbild: “Kāda tev par to daļa? Tu seko man” (sal. Jņ 21, 20-22). Tādā veidā Viņš mūs aicina rūpēties par savu dzīvi, domāt par savu pašreizējo situāciju un nelīst citu darīšanās. “Tu seko man”. Tas ir svarīgi. Sekot Jēzum, dzīvojot un mirstot, veselībā un slimībā, panākumos un pārbaudījumos.
Šajā sakarā Francisks uzsvēra, ka veciem ļaudīm nevajadzētu būt greizsirdīgiem uz jauniešiem, kuri stājas viņu vietā un pārņem vadību savās rokās. Viņiem jāprot atkāpties. Tā ir gudrība. Tas, ko jaunās paaudzes var viņos apbrīnot, ir viņu uzticība mīlestībai, ticībai, tas, ka viņi palika tai uzticīgi, nodzīvoja savu dzīvi, saglabāja ticību. Skaisti, kad sirmgalvis var pateikt: “Es nodzīvoju savu dzīvi, tā ir mana ģimene; es dzīvoju dzīvi, biju grēcinieks, bet darīju arī labu”. No šāda cilvēka izstaro miers.
