Vecie ļaudis ir Dieva maiguma atspulgs
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Šoreiz Francisks runāja par Jāņa evaņģēlijā aprakstīto jūdu priekšnieka Nikodēma tikšanos ar Jēzu (sal. 3, 3-6). “Kā var cilvēks, būdams vecs, piedzimt?” jautāja Nikodēms.
Jēzus Nikodēmam skaidro, ka tam, kurš grib ienākt Debesu valstībā, ir jāpiedzimst no jauna jeb jāatdzimst “no augšienes”. Nikodēmam, kurš vēlas iepazīt Kristu un ierodas pie Viņa slepus naktī, ir grūti izprast šo atdzimšanu. Viņš pats jau ir gados un viņa šīszemes dzīve tuvojas norietam.
Pāvests skaidroja, ka atdzimt no augšienes nenozīmē atkārtoti ienākt pasaulē, cerot, ka reinkarnācija mums pavērs iespēju jaunai labākai dzīvei. Šāds atkārtojums atņemtu dzīvei jebkādu jēgu. Dzīve tiktu pārsvītrota kā kāda kļūda. Svētais tēvs uzsvēra, ka šī dzīve ir dārga Dieva acīs. Tā ir vērtīga. Mēs esam Viņa mīļotās radības. “Atdzimšana no augšienes”, pateicoties kurai mēs varam ienākt Debesu valstībā, ir atdzimšana Garā. To jāsaprot kā ūdeņu šķērsošanu ceļā uz apsolīto zemi, kur radība ir samierināta ar Dievu. Tātad, tā nav atkārtota fiziska piedzimšana, tā ir atdzimšana Garā ar Dieva žēlastības palīdzību.
Nikodēms pārprot šo jautājumu un iebilst ar vecumu, lai pateiktu, ka šāda atdzimšana viņam ir neiespējama. Viņa iebildums ir pamācošs mums – norādīja pāvests. Uz to var paraudzīties Jēzus vārdu gaismā, lai tādā veidā saskatītu, ka vecumdienas saistās ar misiju.
Mūsdienās tiek kultivēts “mūžīgās jaunības” mīts. Tā ir kā sava veida apsēstība. Ļaudis izmanto dažādus tehniskos līdzekļus, lai tikai paildzinātu jaunību. Tam ir medikamenti, ķirurģija un kosmētika. Protams, viena lieta ir labsajūta, bet pavisam cita – šī mīta dzīvināšana. Francisks atzina, ka šai ziņā cilvēku prātos valda apjukums. Kad itāļu aktrisei Maņani ieteica nolīdzināt rievas, viņa aizliedza tās aiztikt. “Neaiztieciet!”, viņa teica. “Man bija vajadzīgi daudzi gadi, lai tās iegūtu. Neaiztieciet tās!” Pāvests norādīja, ka rievas ir pieredzes, dzīvības, brieduma simbols. Mēģinot uzturēt mūžīgās jaunības mītu, vecumdienas netiek ieredzētas. Tās netiek ieredzētas, jo vecums ir neapgāžams šī mīta atspēkojums. Turpretī ļaudis, kuru ceļš jau ir pavisam tuvu mūžības slieksnim, īstenībā ir tālu no šīs izmisīgās apsēstības ar mūžīgo jaunību.
Dzīve mirstīgajā miesā ir skaista pieredze – turpināja pāvests. Tā ir ļoti skaista “nepabeigta” pieredze. Tas ir “sākums”, nevis “piepildījums”. Mēs esam radīti mūžībai, Dieva valstībai, ko mums ļauj “ieraudzīt” ticība. Dievs mūs ir radījis dzīvei kopā ar Viņu uz mūžiem. Pateicoties ticībai, mēs varam ieraudzīt daudzas zīmes – evaņģēliskās mīlestības zīmes, kas liecina, ka mūsu cerība tuvojas piepildījumam. Un vecie ļaudis izceļas ar kaut ko vienreizēji skaistu, proti, viņiem piemīt šī spēja mums rādīt ceļu uz mūžību. “Tāpēc vecumdienas ir īpašs laiks, lai atbrīvotu nākotni no bioloģiskās un robotiskās izdzīvošanas tehnokrātiskās ilūzijas”, sacīja Francisks. Tas ir īpašs laiks tāpēc, ka atver mūsu dzīves durvis Dieva maigumam.
Šajā kontekstā Svētais tēvs atsevišķus vārdus veltīja veco cilvēku maigumam. Viņš aicināja pavērot vecmammu vai vectēvu, lai redzētu, ar kādu maigumu un mīlestību tie uzlūko un samīļo savus mazbērnus. Tas palīdzēs labāk izprast Dieva maigumu. “Neaizmirsīsim”, viņš piebilda, “ka Dieva Gars ir tuvība, līdzjūtība un maigums”. Un, pateicoties vecumam, mēs labāk saprotam šo Dieva maiguma dimensiju. Noslēgumā pāvests jautāja, kā tas var būt, ka mūsdienu kultūra atstumj vecos ļaudis kā nederīgus, un atgādināja, ka viņi ir “nākotnes vēstneši, maiguma vēstneši un gudrības vēstneši”. “Iesim uz priekšu un skatīsimies uz vecajiem ļaudīm”, viņš mudināja.
Vispārējās audiences laikā, sveicot atsevišķas lingvistiskās grupas, pāvests pieminēja Polijas karalieni un aizbildni – svēto Jadvigu, kuru Jānis Pāvils II kanonizēja 1997. gada 8. jūnijā. Francisks aicināja poļu ticīgos novēlēt sevi viņas aizbildniecībai un lūgties par mieru Eiropā.
