Iziet no saviem cietumiem un iet satikt pasauli!
Inese Šteinerte - Vatikāns
Pēterim, kuru bija apcietinājis Herods, Kunga eņģelis sacīja: “Celies žigli!” (Apd 12,7). Pāvils, savukārt, izvērtējis visu savu dzīvi un savu apustulātu, teica: “Labo cīņu es izcīnīju...” (2 Tim 4,7). Francisks aicināja paraudzīties uz šiem diviem aspektiem – “žigli celties” un “izcīnīt labo cīņu”, un pajautāt sev, ko šie vārdi iesaka mūsdienu kristīgajai kopienai, kamēr notiek sinodālais process.
Apustuļu darbos aprakstīta nakts, kurā Pēteris tiek atbrīvots no cietuma ķēdēm. Kamēr Pēteris gulēja, Kunga eņģelis sita viņam sānos, pamodinot to un aicinot celties. Pāvests norādīja, ka šī aina atgādina par Lieldienām, jo šeit atrodam divus darbības vārdus, kas tiek izmantoti, stāstot par Augšāmcelšanos: “pamosties” un “piecelties”. Tas nozīmē, ka eņģelis Pēteri uzmodināja no nāves miega un lika tam celties, iziet pretim gaismai un likt sevi Kungam vadīt, lai izietu caur visiem aizvērtajiem vārtiem (sal. Apd 12,10). “Baznīcai tas ir zīmīgs attēls,” teica pāvests. “Arī mēs, kā Kunga mācekļi un kā kristīgā kopiena, esam aicināti steigšus piecelties, lai ienāktu augšāmcelšanās dinamismā un ļautu Kungam vest mūs pa tiem ceļiem, kurus mums iesaka Viņš.
Pāvests atzīmēja, ka mēs joprojām piedzīvojam daudzas iekšējas pretošanās, kuras neļauj mums kustēties. Dažreiz mūs pārņem slinkums un mēs labāk paliekam sēžot un kontemplējot dažas lietas, kas mums pieder, tā vietā, lai pieceltos un pievērstu skatienu jauniem apvāršņiem, pretim atklātai jūrai. Mēs bieži kā Pēteris esam ieķēdēti pieraduma cietumā, nobijušies no pārmaiņām un piekalti pie ierastajām lietām. Taču, tādējādi ieslīgstam garīgajā viduvējībā, mums nodziest misijas entuziasms un tā vietā, lai būtu par vitalitātes un radošuma zīmēm, atsalstam un kļūstam inerti.
Pāvests uzsvēra, ka sinodālais ceļš mūs pamudina būt par Baznīcu, kas pieceļas kājās un spēj pacelt skatienu tālāk, iziet no saviem cietumiem un iet satikt pasauli. Baznīca bez ķēdēm un mūriem, kurā katrs var justiem pieņemts un pavadīts, kurā vienīgās – Svētā Gara autoritātes vadībā, tiek kultivēta uzklausīšanas, dialoga, piedalīšanās māksla. Brīva un pazemīga Baznīca, kas “žigli pieceļas”, kas nekavējas, kas nevilcinās mūsdienu izaicinājumu priekšā, neieslēdzas “sakrālos aplokos”, bet ļauj sevi dzīvināt Evaņģēlija sludināšanas degsmei un vēlmei sasniegt visus un pieņemt visus.
Turpinot, pāvests pievērsās apustuļa Pāvila vārdiem: “Labo cīņu es izcīnīju” (2 Tim 4,7). Apustulis atsaucas uz neskaitāmām situācijām, tai skaitā vajāšanām un ciešanām, kuras viņam nav gājušas secen, sludinot Evaņģēliju. Dzīves beigās viņš redz, ka vēsturē vēl norisinās liela “cīņa”, jo daudzi cilvēki nav gatavi pieņemt Jēzu, bet priekšroku dot savām interesēm un citiem skolotājiem. Pāvils ir izcīnījis savu cīņu, un kad ir noslēdzis savu dzīves gājumu, lūdz Timoteju un kopienas brāļus turpināt šo darbu. Vārdu sakot, katrs veic sev uzticēto misiju un ieliek tajā savu devumu.
Pāvests norādīja, ka šie vārdi ir adresēti arī mums, jo katrs esam aicināts būt par misionāro mācekli un sniegt savu ieguldījumu. Francisks aicināja uzdot jautājumu: “Ko varu darīt Baznīcas labā?” Kā atbildi, viņš ieteica nesūdzēties par Baznīcu, bet darboties tās labā, piedalīties ar dedzību un pazemību. Piedalīties, nozīmē turpināt “labo cīņu”, par kuru runā Pāvils. Tā ir cīņa tāpēc, ka Evaņģēlijs nav neitrāls, tas neatstāj lietas kā ir, nepieņem kompromisu ar pasaulīgo loģiku, bet, gluži pretēji, iededz Dieva valstības uguni tur, kur valda cilvēciskie varas, ļaunuma, vardarbības, korupcijas, netaisnības, atstumšanas mehānismi.
Vēl viens jautājums ir: “Ko varam darīt kā Baznīca, lai pasauli, kurā dzīvojam, padarītu cilvēcīgāku, taisnīgāku, solidārāku, atvērtāku Dievam un brālīgumam starp cilvēkiem?” Atbildot, pāvests teica, ka mums nevajadzētu ieslēgties mūsu ekleziālajās grupiņās un pieķerties dažām sterilām diskusijām, bet palīdzēt sev būt par raugu pasaulei. Kopā varam rūpēties par cilvēka dzīvību, radītā aizsardzību, cienīgu darbu, risināt ģimeņu problēmas, palīdzēt veciem ļaudīm un tiem, kas ir atstumti, atgrūsti un panicināti. Citiem vārdiem runājot, būt par Baznīcu, kas veicina gādību par citiem, iejūtību pret vājākajiem, un cīnās pret jebkuru degradācijas formu, arī to, kas notiek mūsu pilsētās un vietās, kuras apmeklējam, lai katra cilvēka dzīvē atmirdz Evaņģēlija prieks. “Tā ir mūsu “labā cīņa”, norādīja pāvests.
Homīlijas noslēgumā Francisks atgādināja, ka, saskaņā ar tradīciju, viņš ir pasvētījis pallijus, kas tika pasniegti gada laikā nominētajiem arhibīskapiem-metropolītiem. “Vienotībā ar Pēteri, viņi ir aicināti “žigli piecelties”, būt par nomodā esošiem ganāmpulka ganiem un “izcīnīt labo cīņu”, taču, ne jau vieni, bet kopā ar visu svēto, Dievam uzticīgo tautu,” teica pāvests. Viņš sveica arī Konstantinopoles ekumeniskā patriarhāta delegāciju, kas, patriarha Bartolomeja sūtīta, ir ieradusies uz Romas debesīgo aizbildņu svētkiem. “Iesim kopā, jo tikai kopā varam būt Evaņģēlija sēkla un brālīguma liecinieki,” aicināja Francisks. Beigās viņš novēlēja, lai svētie Pēteris un Pāvils aizlūdz par klātesošajiem, par Romas pilsētu, par Baznīcu un visu pasauli.
