Mīlēt un rūpēties par savu zemi

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Trauslāko un briesmām pakļauto personu aizsardzība ir minēto brīvprātīgo misija – atzina pāvests. Tā ir tāda misija, kas atgādina par Labo Samarieti. “Jūs veltāt laiku, rūpējaties, liekat lietā savas kompetences un kalpojat”, viņš sacīja. “Kad tas notiek, tad sabiedrība kļūst labāka”. Svētais tēvs atgādināja, ka darbības vārds “sargāt” izsaka brāļa rūpes par brāli. Runa ir par konkrētiem brālības žestiem, dzīvības sargāšanu un aizstāvēšanu. “«Civilā aizsardzība», ko jūs nodrošināt, mani vedina domāt par trīs sekojošiem aspektiem”, turpināja pāvests.

Pirmā aizsardzība, kas mums ir vajadzīga, ir tā, kas mūs pasargā no sociālās izolācijas. Sargāt, lai nenonāktu sociālā izolācijā. Tas ir ļoti svarīgi, lai cilvēki saglabātu cerību. Tāpēc ir svarīgi steigties palīgā un citam citu atbalstīt. Pandēmija parādīja, ka neviens nevar izglābties viens pats – atgādināja Francisks. Mums ir jāsaprot, ka mūsu dzīve ir atkarīga no citiem un ka labais ir “lipīgs”. Kļūstot par sava brāļa tuvāko, mēs kļūstam labāki, atvērtāki un solidārāki. Vienlaikus mūsu sabiedrība kļūst mazliet apdzīvojamāka. Kari un dabas katastrofas mums atgādina, cik svarīgi ir satikt kādu, kas izstiepj savu roku, dāvā smaidu, nesavtīgi veltī savu laiku, liek justies mājās. Pāvests uzsvēra, ka katrs karš iezīmē padošanos cilvēka spējas aizsargāt priekšā. Tāpēc svētais Pāvils VI, 1965. gadā uzstājoties ANO, sauca: “Lai nekad vairs nebūtu kara!” “Atkārtosim to šodien Ukrainā notiekošā priekšā”, mudināja Francisks, “un sargāsim ļaužu sapni par mieru, tautu svētās tiesības dzīvot mierā”.

Otrā aizsardzība saistās ar dabas katastrofām, kas apdraud cilvēci. “Zeme kliedz!” atgādināja pāvests. “Kad mēs paceļam roku un rīkojamies ar spēku, daba parāda savu nežēlīgo seju, un cilvēks tiek saspiests, piespiests izkliegt savas bailes”. Civilā aizsardzība spēlēja ļoti svarīgu lomu arī zemestrīču gadījumos. Francisks aicināja klātesošos rūpēties par savu teritoriju un pasauli.

Trešā veida aizsardzība tiek īstenota, veicot profilaktiskus pasākumus. Ikviens ir aicināts mīlēt un rūpēties par savu zemi. Taču profilaktiskajos pasākumos ir īpaši jāiesaistās tiem, kuri ir atbildīgi par noteiktu teritoriju. Šajā sakarā vajadzīga sirdsapziņas veidošana, lai netiktu atstātas novārtā rūpes par kopējo labumu vai nebūtu tā, ka labumu gūst tikai daži indivīdi. Raugoties pozitīvi, ir svarīgi, lai cilvēki iemācās saskatīt skaisto un glabā dzīvas tradīcijas un kultūru. “To darot, jūs kļūsiet par cerības kaldinātājiem”, piebilda pāvests. Cerība ir ar drosmi saistīts tikums. Cerības sējēji prot skatīties tālāk par savu komfortu, iziet no savas mazās drošības zonas un nemeklēt atlīdzību. Tas ļauj atvērties cēliem ideāliem, kas dzīvi padara skaistāku un cienīgāku. “Tātad, aizsargāt nozīmē rūpēties”, atgādināja Svētais tēvs.