Kā zināt, vai mūsu dzīve ir piepildīta ar Dievu?
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Kopā ar māsām Pāvila VI zālē, Vatikānā, ieradās arī Viterbo un Čivitavekijas-Tarkvinijas diecēžu ticīgie, lai atzīmētu minētās svētās dzimšanas atceres 350. gadadienu. Svētais tēvs klātesošajiem sniedza ļoti praktiskus ieteikumus: nekad nenoslēgties sevī, neļauties rezignācijai un nostaļģijai, neļauties reliģisko ordeņu locekļu vidū izplatītajai ilūzijai, ka viņi būtu tie, kuri centrālo vietu atvēlētu Jēzum. “Mums ir nevis jānostāda centrā Jēzus, bet ir jāpaiet malā no centra, kur vieta pienākas Viņam”, paskaidroja Francisks.
Tā kā māsas nodarbojas ar audzināšanu, pāvests atgādināja kādu sakāmvārdu, saskaņā ar kuru, mēs mācām nevis to, ko zinām, bet to, kas esam. Mēs varam nodot tālāk citiem to, kas ir mūsos pašos. Nepietiek piepildīt galvu ar idejām. Tā nav izglītošana. Izglītot nozīmē atklāt to, kas ir dzīve, nodot tālāk dzīvību. Būt skolotājiem nozīmē būt misionāriem. Ja mēs tikai skaisti runāsim, bet mūsu dzīve slieksies citā virzienā, tad mēs būsim tikai aktieri, nevis īsti audzinātāji – sacīja Svētais tēvs.
Runājot par svētās Lūcijas Filipini piemēru, pāvests atgādināja, ka Dievu varam atklāt citiem tikai tad, ja Viņš ir dzīvs mūsos pašos, ja nesam Viņu savā sirdī, ja Viņš piepilda mūsu mīlestību, ir mūsu domu vienotājs un iedvesmo mūsu darbības. Kā to varam zināt? Kas par to liecina? Mūsu atvērtība citiem, jo kas pazīst Kungu, dzīvo, lai kalpotu, nedomājot par to, kur un kas viņam tiek lūgts darīt – skaidroja Francisks.
Noslēgumā pāvests atgādināja, ka Dievs nekad mūs nepamet. Viņš ir mūsu Tēvs. Dzīves laikā mūs daudz kas “atstāj” – paiet jaunības gadi, mazinās veselības, mainās mūsu plāni, ko kalām, lai iegūtu zināmu drošību, varbūt mūs atstāj tuvi cilvēki utt. Taču Dievs nekad mūs neatstāj. To vienmēr ir jāpatur prātā – īpaši savas dzīves tumšākajos brīžos. Dievs nekad mūs neatstāj, jo Viņš ir mūsu Tēvs. Tāpēc mēs varam uzticēties Viņam.
