Vēstījumā Pontifikālajām Misionārajām kustībām pāvests piemin Paulīni Žariko
Inese Šteinerte - Vatikāns
Paulīnei Žariko – Ticības propagandas kustības aizsācējai, šogad aprit arī 200 gadi, kopš dzimšanas. Savukārt 100 gadi ir pagājuši, kopš “pontifikālajā” rangā ir paaugstināta Svētās Bērnības kustība un Svētā apustuļa Pētera kustība. Abām minētajām kustībām ir pievienota Pontifikālā Misionārā ūnija. Tās dibinātājam, svētīgajam Paolo Mannam šogad aprit 150 gadi. Minētās jubilejas sakrīt arī ar 400 gadiem, kopš Pontifikālā dikastērija “De Propaganda Fide”, šobrīd Tautu Evaņģelizācijas kongregācijas, dibināšanas.
Vēstījumā pāvests vispirms piemin Paulīni Marī Žariko, kura 23 gadu vecumā nodibināja kustību, lai atbalstītu Baznīcas misionāro aktivitāti. Apmēram gadu vēlāk viņa uzsāka “Dzīvo Rožukroni”. “Žariko ir cēlusies no pārticīgas ģimenes, bet nomira nabadzībā,” atzīmē pāvests un piebilst, ka viņas beatifikācija liecina, ka šī sieviete prata sakrāt bagātības debesīm. Tās ir bagātības, kas rodas no dāvināšanas drosmes un kas atklāj dzīves noslēpumu, proti, ka tikai dāvinot iegūstam, tikai zaudējot atrodam (sal. Mk 8,34).
Paulīne Žariko mēdza teikt, ka Baznīca pēc savas dabas ir misionāra un tāpēc katram kristītajam ir misija, vēl jo vairāk, viņš pats ir misija. Pāvests vēstījumā atzīmē, ka palīdzēt dzīvot ar šo apziņu ir pirmais Pontifikālo Misionāro kustību kalpojums, kuru tās veic kopā ar pāvestu un pāvesta vārdā. Tas ir konkrēts kalpojums bīskapiem, vietējām Baznīcām, visai Dieva tautai. Tai pašā laikā šo kustību uzdevums ir palīdzēt bīskapiem atvērt katru partikulāro Baznīcu pretim universālās Baznīcas apvāršņiem.
Pāvests vēstījumā pieskaras trim aspektiem, kas pateicoties Svētā Gara darbībai, ir palīdzējuši izplatīt Evaņģēliju Pontifikālo Misionāro kustību vēsturē. Vispirms tā ir misionārā atgriešanās. Misijas veiksme ir atkarīga no iziešanas pašam no sevis, no vēlēšanās necentrēt dzīvi uz sevi, bet uz Jēzu, kas ir nācis kalpot citiem un nevis, lai citi kalpotu Viņam. Šai ziņā Paulīne Žariko savu eksistenci saskatīja kā atbildi līdzjūtīgajai un maigajai Dieva žēlsirdībai. Jau kopš jaunības dienām viņa centās identificēties ar savu Kungu, tai skaitā arī caur ciešanām, lai katrā cilvēkā iedegtu Viņa mīlestības uguni. Pāvests norāda, ka šeit slēpjas misijas avots, proti, ticības degsmē, kas dienu no dienas cenšas iedzīvināt Dieva mīlestību pasaules ceļos.
Otrs aspekts – lūgšana. Tā ir misijas pirmā forma. Ne velti Paulīne Žariko ticības izplatīšanas darbu savienoja ar Dzīvo Rožukroni. Pāvests vēstījumā uzsver, ka Kunga Gars ir pirms ikviena laba darba. Viņš ir arī tas, kas to atļauj. Vispirms ir Viņa žēlastība, pretējā gadījumā misija izvērstos par bezjēdzīgu skriešanu.
Trešais aspekts ir tuvākmīlestības konkrētība. Līdz ar lūgšanu tīklu Paulīne Žariko vāca arī ziedojumus un darīja to radošā veidā, pavadot šo darbu ar informāciju par misionāru dzīvi un darbību.
Vēstījuma noslēgumā pāvests novēl Pontifikālajām Misionārajām kustībām iet šīs cildenās sievietes pēdās, ļaujot sevi iedvesmot viņas konkrētajai ticībai, viņas drosmei un radošumam.
