Francisks pieņem audiencē Pontifikālās Rumāņu kolēģijas kopienu
Inese Šteinerte - Vatikāns
Francisks atcerējās, ka pirms diviem gadiem Rumānijas pilsētas Bladžas Brīvības laukumā viņš vadīja dievišķo liturģiju, kurā iedrošināja rumāņu tautu turēties pretim jaunajām ideoloģijām, kuras vēlas izraut tautu saknes un nereti vien izsmalcinātā veidā izskaust to reliģiskās un kultūras tradīcijas. Francisks atcerējās arī, ka toreiz svinīgas ceremonijas laikā par svētīgiem pasludinājis septiņus bīskapus-mocekļus, kuri kalpo par paraugu visai rumāņu tautai.
Uzrunādams, Pontifikālo Rumāņu kolēģiju, pāvests atzīmēja, ka šeit, Romā, pilsētā, kas glabā svēto Pētera un Pāvila, kā arī citu mocekļu liecību, caur studijām un meditāciju, visā pilnībā var atklāt savas kristīgās saknes. Tā ir nozīmīga iespēja pārdomāt, kā šīs saknes ir veidojušās. II Pasaules kara laikā, kad Rumānijas grieķu-katoļu kopienai nebija savu aktīvu bīskapu, jo tie bija nogalināti, vai ieslodzīti, bīskaps Joans Ploskaru, kurš cietumā pavadīja 15 gadus, rakstīja: “Grieķu-katoļu priesteri un bīskapi šo periodu ir uzskatījuši par visdārgāko savā eksistencē. Tā ir žēlastība, ka varam upurēt Dievam savas ciešanas un liecību par savu ticību arī par dzīvības cenu”.
Pāvests sacīja, ka tā domā tas, kurš atdod savu dzīvību par Evaņģēliju. Viņš apskauj Dieva atbildi pasaules ļaunumam, upurējot sevi, atdarinot pazemīgo Kunga Jēzus beznosacījumu mīlestību, kurš upurē sevi par tuviem un tāliem. Tas ir avots, kas ļāvis saknēm iesakņoties zemē, izaugt spēcīgām un nest augļus. Svētais tēvs brīdināja, ka tad, ja saknes netiek koptas, katra reliģiska tradīcija pazaudē auglīgumu un notiek bīstams process – laikam ritot, uzmanība tiek pievērsta tikai sev, savai piederībai, zaudējot dinamismu, kāds bijis pirmsākumos. Notiek koncentrēšanās uz institucionālajiem aspektiem, uz savas grupas aizstāvību, uz savu vēsturi un savām privilēģijām, nepamanot, kā pazūd dāvanas garša. Izmantojot metaforisku salīdzinājumu, pāvests piebilda, ka tas ir tāpat, kā rūpēties vienīgi par koka lapām, zariem un stumbru, aizmirstot, ka tā visa pamatā ir saknes. Francisks paskaidroja:
“Tā ir attieksme, kas cenšas kāpt pa karjeras kāpnēm, iemantot varu, naudu, slavu, dzīvot ērtībās. Tas nozīmē, vēlēties dzīvot bez saknēm. Ir arī tādi, kas iet pie saknēm, lai tur paslēptos, jo tiem ir bail augt. Pie saknēm ir jāiet, lai no tām smeltos spēkus, smeltos sulu un turpinātu augt. Nav iespējams dzīvot saknēs un nav iespējams dzīvot kokā bez saknēm. Tradīcija ir vēsts, ko saņemam no saknēm. Tas ir tas, kas piešķir tev spēku iet uz priekšu – iet šodien, neatkārtojot vakardienas lietas, bet gan ar to pašu pirmās iedvesmas spēku.”
Pontifikālās Rumāņu kolēģijas kopienai, studentiem, kas papildina zināšanas dažādās mūžīgās pilsētas universitātēs, pāvests teica, ka šeit, Romā, ir iespējams ne tikai padziļināt savas saknes, bet arī tās aktualizēt, lai viņu kalpojums nepaliktu par sterilu pagātnes atkārtojumu, vai tagadnes saglabāšanu, bet lai tas būtu auglīgs un raudzītos uz priekšu. Pakavējies pie saknēm, Francisks vēlējās kaut ko bilst arī par augsni. Viņš aicināja studentus neaizmirst ticības labo augsni, kuru ir apstrādājuši viņu vecāki un vecvecāki – Dievam uzticīgā svētā tauta. Pāvests lika atcerēties, ka Evaņģēlijs nav jāsludina ar sarežģītiem vārdiem, bet gan vienkāršo ļaužu valodā, kā to mācīja Jēzus, Iemiesotā Gudrība:
“Evaņģēliju sludina “dialektā”, Dieva tautas dialektā, tajā, ko saprot tauta, ar vienkāršību. Lūdzu, esiet uzmanīgi, lai nekļūtu par “valsts klēru”, esiet tautas gani: tuvi tautai, no kuras nākat!”
Svētais tēvs piebilda, ka laba augsne ir arī tā, kas ļauj pieskarties Kristus miesai, kas ir klātesoša nabagos, slimniekos, cietējos, mazajos un vienkāršajos, atstumtajos. Pāvests īpaši pieminēja daudzos bēgļus no Ukrainas, kurus arī Rumānija pieņem un kuriem palīdz.
Tikšanās noslēgumā Svētais tēvs uzrunāja bijušajai Svētā Efrēma kolēģijai piederīgos studentus, kuri nāk no arābu zemēm. Jau desmit gadus kopā ar rumāņu studentiem viņi veido vienu kopienu. Francisks teica, ka pontifikālajām nacionālajām kolēģijām nevajadzētu būt kā “enklāvēm”, kurās gluži kā dzimtenē atgriezties pēc studiju dienas, bet tām ir jābūt par brālīguma laboratorijām, kur izbaudīt īstu katolicismu, Baznīcas universālumu. “Šis universālums ir “labs gaiss”, ko elpot, lai netiktu iesūkti partikulārismos, kas bremzē evaņģelizāciju”, pirms dot savu apustulisko svētību, uzsvēra pāvests.
