Lūgšana, žēlsirdības darbi un gavēnis var izmainīt vēstures gaitu
Jānis Evertovskis – Vatikāns
“Kungs, uzklausi to lūgšanu, kuri, dārdot ieročiem, cieš un bēg” – šo Svētā tēva lūgšanu homīlijas noslēgumā nolasīja kardināls Parolins. Viņš lasīja arī pāvesta iepriekš sagatavoto homīliju.
“Uzmaniet, lai jūs savu taisnību nedarītu cilvēku priekšā, lai viņi jūs redzētu, jo tad jūs nesaņemsiet algu no jūsu Tēva, kas ir debesīs” (Mt 6, 1) – to saka Kungs, iesākot Lielo gavēni. Homīlijā Francisks skaidro, ka Kungs runā par divu veidu atlīdzību, pēc kuras cilvēks savā dzīvē var tiekties – par atlīdzību no Tēva un atlīdzību no citiem cilvēkiem. “Pirmā ir mūžīga”, saka pāvests. “Tā ir īstā, galīgā atlīdzība. Tas ir dzīves mērķis. Turpretī otrā ir pārejoša. Tas ir maldu ceļš, pa kuru mēs aizejam, ja par svarīgāko sākam uzskatīt ļaužu atzinību un pasaulīgos panākumus”. Tā ir ilūzija. Kad tajā nonākam, tad paliekam tukšām rokām. Cilvēks, kurš domā tikai par pasaulīgo, beigās piedzīvo dziļu nemieru un neapmierinātību. Viņš vairs nespēj nest mieru, “jo ir pazaudējis no sava skatu punkta Tēvu un brāļus”.
Homīlijā pāvests izceļ “verdzību”, ko izraisa šī “garīgā” izlikšanās slimība, kad cilvēks meklē tukšu godu, kad viņam svarīga kļūst nevis sirds tīrība, bet ļaužu apbrīna; nevis tas, kā uz viņu raugās Dievs, bet cilvēki. Ja mēs apmierināsimies ar šādu atlīdzību, tad nespēsim būt laimīgi.
Francisks atzīst, ka šī slimība apdraud arī to, kas ir vissvētākais, proti, lūgšanu, tuvākmīlestības darbus un gavēšanu. “Katrā, pat visskaistākajā žestā var slēpties pašapmierinātības tārps”, viņš saka. “Tad sirds nav pilnīgi brīva, jo tā meklē nevis mīlestību pret Tēvu un brāļiem, bet cilvēcisko atzinību, ļaužu aplausus, godu. Un viss var kļūt Dieva, sevis un citu priekšā sava veida fikcija”. Tāpēc Svētais tēvs aicina mūs rūpīgi ielūkoties sevī, noteikt “diagnozi” un atmaskot visas liekulības.
Pelnu kaisīšana ir pieticīgs rits, kas liek padomāt par cilvēciskā stāvokļa trauslumu – turpina pāvests. Tās ir kā rūgtas, taču efektīvas zāles, lai atveseļotos no izlikšanās slimības. Pelni simbolizē tukšumu, kas slēpjas aiz drudžainās dzīšanās pēc pasaulīgās atlīdzības, kas ir kā putekļi, ko aiznes vējš.
Mūsu sirds slāpst pēc mūžības – uzsver Francisks. Lielais gavēnis ir Kunga piedāvātais ceļš, kas ved uz dziedināšanu. Kungs to paver ne jau, protams, lai viss izmainītos jau nākošajā dienā, bet, lai mēs izdzīvotu katru dienu ar jaunu garu.
Lielā gavēņa pelnu šķīstītas, attīrītas no izlikšanās un liekulības, lūgšana, tuvākmīlestība un gavēšana atgūst visu savu spēku un atjauno un padara dzīvas mūsu attiecības ar Dievu, citiem cilvēkiem un sevi. Pāvests uzsver, ka lūgšana, žēlsirdības darbi un gavēnis var izmainīt vēstures gaitu. Viņš aicina mūs lūgties pazemīgi, “sirds noslēpumā”, klusumā, neļaujoties drudžainajai steigai. Viņš mūs mudina Krustāsistā priekšā piedzīvot Dieva maigumu. Pateicoties šim sirsnīgajam un uzticības pilnajam dialogam, kas iepriecina un atver sirdi, mēs no jauna atklāsim to dziļo prieku, ko sniedz sevis dāvāšana. Žēlsirdības darbi, kas tiek darīti tālu no prožektoru gaismām, nes sirdsmieru un cerību. Pateicoties gavēšanai, mēs varam atbrīvoties no apsēstas dzīšanās pēc fiziskās labsajūtas.
Lūgšanai, tuvākmīlestībai un gavēnim jānobriest nemanāmi, taču to augļi nepaliek nepamanīti. Lūgšana, žēlsirdības darbi un gavēnis var izmainīt vēstures gaitu. Tie ir galvenie ceļi, pateicoties kuriem Dievs var iesaistīties mūsu un visas pasaules dzīvē. Tie ir “gara ieroči”, kurus izmantojot, mēs šajā lūgšanas un gavēņa par Ukrainu dienā, izlūdzam no Dieva mieru, ko cilvēki vieni paši nespēj uzturēt.
Pāvests noslēdz savu homīliju ar lūgšanu: “Ak, Kungs, Tu, kurš redzi noslēpumā un atlīdzini mums, pārsniedzot visas mūsu gaidas, uzklausi to lūgšanu, kuri paļaujas uz Tevi – īpaši vispazemīgāko lūgšanu, to, kurus skar vislielākie pārbaudījumi, to, kuri cieš un bēg, dārdot ieročiem, lūgšanu. Atgriez sirdīs mieru, dāvā mūsu dienās savu mieru. Āmen”.
