Meklēt

Vatican News
2019.12.19 famiglia, tramonto, genitori, figli, mare

Vecāki, kas stājas pretim izaicinājumiem bērnu dēļ, ir varoņi

“Būt vecākiem Covid laikā un svētā Jāzepa liecība par spēku un maigumu mūsdienu tēviem,” par šādu tematu sarunā ar Vatikāna medijiem pārdomās kavējās pāvests Francisks. 8. decembrī noslēdzās svētajam Jāzepam veltītais gads, taču pāvests ir vēlējies turpināt apceri par Jēzus audžutēvu un universālās Baznīcas aizbildni vairākās katehēzes mācībās.

Inese Šteinerte - Vatikāns

Atbildot uz laikraksta “Osservatore Romano” direktora Andreja Mondas un Sociālās Komunikācijas dikastērija vicedirektora redakciju darbā Alessandro Džizoti jautājumiem, pāvests iedrošina tēvus un mātes, kuri ik dienas cīnās, lai nodrošinātu labāku nākotni saviem bērniem. Francisks viņus sauc par “varoņiem”. Tie ir vecāki, ko nospiež pandēmija, kuri pārdzīvo ciešanas. Par varonīgu pāvests nosauc viņu drosmi. “Ļoti tuvu izjūtu tēvu un māšu drāmu, kuri pārdzīvo grūtības, kuras lielākoties ir pastiprinājusi pandēmija. Domāju, ka nav viegli apzināties, ka nav iespējams sagādāt maizi saviem bērniem un izjust atbildību par savu tuvāko dzīvi. Šiem “pēdējiem” pāvests apsola savu lūgšanu un tuvību, kā arī personīgo un visas Baznīcas atbalstu.

Pāvests kavējas pie daudzajiem tēviem, mātēm, ģimenēm, kuras bēg no kariem, kuras ir atgrūstas pie Eiropas robežām un ne tikai, kuras pārdzīvo sāpju un netaisnības situācijas, kuras neviens neņem vērā, vai apzināti ignorē. “Vēlos teikt, ka viņi ir varoņi, jo redzu viņos tādu cilvēku drosmi, kuri riskē ar savu dzīvību aiz mīlestības uz bērniem, uz savu ģimeni,” saka Francisks. Viņš norāda uz Mariju un Jāzepu, kuri ir izjutuši, ko nozīmē “trimda” svešā zemē, lai izbēgtu no Heroda vajāšanām. Viņu ciešanas tos dara tuvus tiem brāļiem, kas šodien pārdzīvo tāda paša veida grūtības. Tāpēc pāvests aicina mūsdienu tēvus ar uzticību griezties pie svētā Jāzepa, apzinoties, ka viņš kā tēvs pats izjuta tādu pašu netaisnību. Francisks aicina nejusties vieniem, jo viņš tos vienmēr atceras un cik vien iespējams, turpinās piešķirt viņiem balsi un tos neaizmirst.

Francisks kavējas pie Jēzus audžutēva, apgalvojot, ka viņš tam ir bijis īpaši tuvs kopš bērnības. Arī viņa pontifikāts ir sācies tieši svētā Jāzepa svētkos – 19. martā. Šo sakritību pāvests sauc par “debesu maigumu”, būdams pārliecināts, ka līdz ar to svētais Jāzeps ir vēlējies teikt, ka viņš tam palīdzēs. “Parasts vīrs un tai pašā laikā nozīmīga figūra pestīšanas vēstures sākumos,” Jāzeps ir tas, kurš “sargāja Jēzu, Viņu uzturēja un audzināja”. Viņā pāvests saskata “grūtu laiku cilvēku, kurš prot uzņemties atbildību”, un kurš apvieno sevī divas īpašības: “prast klausīties Dievu” un “konkrēti spēt stāties pretim problēmām, neiedomājoties no sevis upuri”. Grūtību priekšā svētais Jāzeps rīkojas, viņš uzticas Dievam, lai “rastu risinājumu radošā veidā”. Tāpēc, pandēmijas izraisītajos “tumšajos laikos” viņš ir “gaišs piemērs”, kurš palīdz “atrast ceļu”.

 “Par tēviem nepiedzimst, par tādiem kļūst,” uzsver pāvests, tāpēc mūsdienu tēvi tiek aicināti raudzīties uz Jēzus audžutēvu kā uz piemēru: Jāzeps “tik labi pildīja tēva lomu, ka mīlestībā un paternitātē, kas mājoja šai vīrā, Jēzus rada visskaistāko piemēru, ko pieminēt Dieva Tēva priekšā”. “Šai ziņā,” saka Francisks, “mūsdienu dēliem, kas kļūs par nākamajiem tēviem, ir jāpajautā sev, kādi tēvi ir bijuši viņiem un par kādiem tēviem viņi vēlas kļūt paši”, lai “nepieļautu, ka tēva loma ir nejaušības auglis”, vai arī pagātnes sekas, bet “lai izlemtu, kā vēlēt labu savam tuvākajam”.

Nozīmīgs ir pāvesta aicinājums attiecībā uz brīvību. “Tā ir viena no visskaistākajām mīlestības un ne tikai paternitātes īpašībām”. Tāpat kā Jāzeps rūpējas par Jēzu “nekad pār viņu nevaldot, nekad nevēloties ar viņu manipulēt”, tā arī labs tēvs vajadzīgā brīdī prot spert soli atpakaļ, “lai dēls varētu izpausties savā vienreizīgumā, savā aicinājumā”. Visā visumā, “izšķirošākais” Jāzepa mīlestības uz Jēzu aspekts ir tieši viņa “pazemība”, viņa “aizslīdēšana no scēnas, lai Jēzus varētu atmirdzēt visā savā sūtībā”, audžutēvā rodot “tikai atbalsta punktu un nekad šķērsli”.

 “Paternitātes jēdziens attiecas arī uz Baznīcu,” intervijā turpina Francisks. Tā ir mātišķīga savā žēlsirdībā, bet tai ir jābūt arī tēvišķīgai, un nevis paternalistiskai, jo Baznīcai “kā tēvam ir jāspēj izaudzināt bērnus, kas prot uzņemties atbildību, izmantot savu brīvību, izdarīt izvēles”. “Pašreizējā vēsturiskajā brīdī,” turpina Francisks, “kurā jauniešiem bieži vien ir bail izlemt, mesties “spēlē”, Baznīcas uzdevums ir iedrošināt un darīt iespējamas “lielas izvēles”. Tieši tā, kā dara tēvs, kurš “tev nesaka, ka viss būs labi”, bet kurš saka, ka “varēsi cienīgi stāties pretim iespējamajām grūtībām un neveiksmēm”.

Pāvests intervijā Vatikāna medijiem kavējas arī pie “garīgās paternitātes” un pie tā, ka priesteriem “ikreiz vairāk un vairāk būtu jāmācās būt tēviem”, sākot galvenokārt no apziņas, ka viņi ir “Dieva un Baznīcas bērni”. “Ja, cilvēciski runājot, labs tēvs tāds ir, tad tāpēc, ka viņš savam bērnam palīdz būt par sevi pašu, darot iespējamu viņa brīvību un pamudinot viņu uz lieliem lēmumiem,” skaidro Francisks. Līdzīgā veidā “labs garīgais tēvs ir tāds, kad viņš diskrētā veidā prot norādīt uz ceļu un palīdzēt izlemt”. “Garīgā paternitāte – dāvana, kas dzimst galvenokārt no pieredzes, šodien ir vajadzīga vairāk nekā jebkad agrāk”, jo tiek izjusta nepieciešamība pēc “nozīmīgām attiecībām”. Tāpēc pāvests piemin arī “garīgo mātišķību”, jeb to “pavadības lomu”, ko izvēlējušās “daudzas labas reliģiskās, daudzas konsakrētās, daudzas lajes”, kuras dalās ar citiem savā lielajā “pieredzes bagāžā”.

13 janvāris 2022, 19:09