Ieklausīties sirds ilgās, sekot zvaigznei, kurai Dievs liek spīdēt pār mums
Ķēniņi ceļo uz Betlēmi. Viņu ceļojums runā arī uz mums: esam aicināti iet pie Jēzus, jo Viņš ir polārzvaigzne, kas apgaismo mūsu dzīves debesis un soļus ved pretim patiesam priekam. Taču, no kurienes ir sācies ķēniņu svētceļojums, lai satiktu Jēzu?
Inese Šteinerte - Vatikāns
Kas šiem Austrumu vīriem ir licis doties ceļā? Par to pāvests runāja Epifānijas svētku Svētās Mises homīlijā. Viņš atzīmēja, ka ķēniņiem bija lielisks iemesls, lai paliktu mājās. Viņi bija gudri un pārzināja astroloģiju, tiem bija slava un bagātības. Tā kā viņi bija sasnieguši tik lielus kultūras plašumus, sociālo un ekonomisko nodrošinājumu, tiem pietiktu ar to, ko jau zināja un kas viņiem piederēja. Taču ķēniņi nelikās mierā, jo viņus nodarbināja jautājums un zīme: “Kur ir tas, kurš piedzimis? Mēs redzējām zvaigzni…” (Mt 2,2). Savai sirdij tie neļauj ieslīgt apātijā, tā ir izsalkusi pēc gaismas. Tā nav iegrimusi slinkumā, bet ir iedegusies ilgās pēc jauniem apvāršņiem. Viņu acis nav pievērstas zemei, bet tās ir kā logi, kas atvērti pret debesīm.
Francisks atgādināja Benedikta XVI apgalvojumu, ko viņš teica Epifānijas svētkos 2013. gadā, proti, ka ķēniņi bija “cilvēki ar nemierīgu sirdi. (…) Tie bija vīri, kuri gaidīja, kuri nepalika pie sava nodrošinājuma un sociālā stāvokļa (…). Viņi bija Dieva meklētāji.” Pāvests Francisks homīlijā uzdeva jautājumu: “No kurienes rodas šis veselīgais nemiers, kas ķēniņiem lika doties ceļā?” “No ilgām,” viņš atbildēja. “Lūk, viņu iekšējais noslēpums – prast vēlēties,” skaidroja pāvests.
Attīstot meditāciju, Svētais tēvs apgalvoja, ka ilgoties, nozīmē dzīvu glabāt uguni, kas deg mūsos un liek meklēt tālāk par tūlītējo un redzamo. Tas nozīmē pieņemt dzīvi kā noslēpumu, kas mūs pārspēj kā vienmēr atvērta plaisa, kas liek raudzīties tālāk, aiz tās, jo dzīve nav tikai “šeit”, tā ir arī “tālāk”. Tā ir kā balts audums, kuram nepieciešama krāsa. Lielais gleznotājs Van Gogs rakstīja, ka vajadzība pēc Dieva viņam lika iziet naktī un gleznot zvaigznes.
“Jā,” apliecināja pāvests, “jo Dievs mūs tādus ir radījis – Viņš mūsos ir ielicis ilgas, tāpat kā ķēniņus mūs orientējis pretim zvaigznēm. Mēs esam tas, pēc kā ilgojamies. Jo ilgas ir tās, kas paplašina mūsu skatienu un ved pie dzīves “tālāk”: tālāk aiz ieraduma barjerām, tālāk aiz dzīves, ko noplacinājis patēriņš, tālāk aiz nogurušas ticības, kas vienmēr atkārtojas, tālāk aiz bailēm mesties spēlē, darboties citu labā.” Francisks citēja svētā Augustīna teikto, ka “mūsu dzīve ir ilgu vingrinājums” (Traktāti par 1.Jāņa vēstuli, IV,6).
Pāvests apliecināja, ka mums ir tāpat kā ķēniņiem: dzīves ceļojumam un ticības gājumam ir nepieciešamas ilgas, iekšējā vitalitāte. Mums tas ir vajadzīgs kā Baznīcai. Francisks aicināja uzdot sev jautājumu: “Kur atrodamies ticības ceļojumā? Vai neesam jau ilgu laiku nobloķējušies, noparkojušies konvencionālā, ārējā, formālā ticībā, kas vairs nesilda sirdi un nemaina dzīvi? Vai mūsu vārdi un mūsu riti cilvēku sirdīs spēj iedegt ilgas iet pretim Dievam, vai arī tā ir “mirusi valoda”, kas runā tikai par sevi un sev?” “Ir skumji,” teica pāvests, “kad ticīgo kopiena vairs neilgojas, un būdama nogurusi, tā velkas uz priekšu, tā vietā, lai ļautu sevi pārņemt Jēzum un caurstrāvojošajam Evaņģēlija priekam.
Francisks apgalvoja, ka ticības krīzei mūsu dzīvē un sabiedrībā ir sakars ar ilgu pēc Dieva pazaudēšanu. Tai ir sakars ar gara miegu, ar ieradumu samierināties ar aizvadītu dienu, nepajautājot, ko Dievs no mums vēlas. “Mēs esam pārāk nodevušies zemes kartēm un aizmirsuši pacelt skatienu uz debesīm. Mēs jūtamies apmierināti ar daudzām lietām, bet mums nav nostalģijas pēc tā, kā patiešām pietrūkst. Mūsu prāts ir aizņemts ar to, ko ēdīsim, ko ģērbsim mugurā, bet tai pašā laikā esam ļāvuši izgarot ilgām pēc tā, kas iet “tālāk”. Ilgu trūkums ved pie skumjām un vienaldzības,” teica pāvests.
Lai atkal iedegtu savā sirdī ilgas, Francisks aicināja “iet ķēniņu skolā”, raudzīties uz soļiem, ko viņi sper un smelties no tā sev mācību. Ķēniņi dodas ceļā, iedegoties zvaigznei. Viņi mums māca, ka ir nepieciešams doties ceļā katru dienu gan dzīvē, gan ticībā, jo ticība nav bruņas, kas mūs saslēdz, bet gan brīnišķīgs ceļojums, nerimtīga kustība, vienmēr meklējot Dievu.
Nonākot Jeruzalemē, ķēniņi jautā, kur ir Jēzus. Viņi māca, ka ir nepieciešams uzdot jautājumus, uzmanīgi klausīties sirds un sirdsapziņas jautājumus, jo tādā veidā bieži vien runā Dievs, kurš pie mums vēršas vairāk ar jautājumiem, nekā ar atbildēm.
Ķēniņi izaicina Herodu. Tie mums māca, ka ir vajadzīga drosmīga, pravietiska ticība, kurai nav bail izaicināt tumšas varas loģikas, un tā kļūst par taisnības un brālīguma sēklu sabiedrībā, kur joprojām daudzi Herodi sēj nāvi un nogalina nabadzīgos un nevainīgos daudzu cilvēku vienaldzības priekšā.
Visbeidzot, ķēniņi atgriežas pa citu ceļu (Mt 2,12). Tie mūs aicina iet jaunus ceļus. Tas ir Gara radošums, kurš vienmēr dara jaunas lietas. “Tas ir arī viens no Sinodes uzdevumiem,” norādīja Francisks, “iet kopā klausoties, jo Gars mums iesaka jaunus ceļus, lai nestu Evaņģēliju to sirdīs, kas ir vienaldzīgi, tāli, kas ir pazaudējuši cerību, bet meklē to, ko atrada ķēniņi, proti, “lielu prieku” (Mt 2,10).
Ķēniņu ceļojuma kulminācijā ir būtisks brīdis. Kad viņi ierodas galamērķī, tie “krīt ceļos un pielūdz Bērnu” (sal. Mt 11). Viņi pielūdz! Pāvests aicināja atcerēties, ka ticības ceļojums savu piepildījumu rod tikai Dieva priekšā. “Tikai tad, kad atgūsim pielūgsmes garšu, atjaunosies ilgas,” apliecināja Francisks, “jo ilgas pēc Dieva aug tikai Dieva priekšā. Jo tikai Jēzus atveseļo ilgas. No kā atveseļo? No vajadzību diktatūras. Sirds kļūst slima, kad ilgas sakrīt tikai ar vajadzībām. Savukārt, Dievs paaugstina ilgas, tās attīra, dziedina, atveseļojot no egoisma un atverot mīlestībai pret sevi un brāļiem. Tāpēc pāvests aicina neaizmirst pielūgsmi, jeb adorāciju, aicina apstāties Euharistijas priekšā un ļaut sevi pārveidot Jēzum. Homīlijas noslēgumā Svētais tēvs sacīja:
“Tur, tāpat kā ķēniņi, gūsim pārliecību, ka arī vistumšākajās naktīs spīd zvaigzne. Tā ir Jēzus zvaigzne, kas nāk parūpēties par mūsu trauslo cilvēcību. Iesim Viņam pretim. Neļausim apātijai varu iekalt mūs plakanas dzīves skumjās. Pasaule no ticīgajiem gaida atjaunotu tiekšanos pret debesīm. Tāpat kā ķēniņi, pacelsim galvu, ieklausīsimies sirds ilgās, sekosim zvaigznei, kurai Dievs liek spīdēt pār mums. Kā nemierīgi meklētāji, paliksim atvērti Dieva pārsteigumiem. Sapņosim, meklēsim, pielūgsim!”
