Meklēt

Darbs kā būtisks mūsu cilvēciskās un garīgās izaugsmes faktors

Turpinot katehēžu ciklu par svēto Jāzepu, trešdienas, 12. janvāra, vispārējās audiences laikā pāvests pievērsās darba jautājumam un tiem, kuri ir spiesti strādāt nelegāli vai kuri mūsdienās nevar atrast darbu. Viņš apelēja pie valdību sirdsapziņas, lai tās risinātu šo problēmu un cilvēki varētu nopelnīt sev maizi un dzīvot cienīgu dzīvi.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Ja cilvēkiem netiek dota iespēja nopelnīt maizi, strādājot, tā ir sociālā netaisnība – uzsvēra Francisks. Viņš ar klusuma brīdi aicināja pieminēt tos, kuri pandēmijas dēļ pazaudēja darbu un, nonākuši izmisumā, atņēma sedz dzīvību. Viņš arī mudināja, lai mēs uzdodam sev jautājumu, ar kādu noskaņu mēs paši veicam savu ikdienas darbu, un vai apzināmies, ka no mūsu darba ir atkarīga arī citu cilvēku dzīve, nevis tikai mūsējā.

Šīs dienas katehēzes temats bija: “Svētais Jāzeps – galdnieks”. Vispārējās audiences sākumā tika dažādās valodās nolasīts šis Mateja evaņģēlija fragments: “Un Viņš [Jēzus], nonācis savā dzimtenē, mācīja tos viņu sinagogās tā, ka tie brīnījās un sacīja: No kurienes Viņam tāda gudrība un spēks? Vai Viņš nav galdnieka dēls? Vai Viņa māte nesaucas Marija? (…) Un tie ieļaunojās no Viņa.” (13, 54-55.57). Komentējot šo fragmentu, pāvests atzina, ka galdnieka darbs drīzāk bija smags un tas nenesa lielu peļņu. Jēzus jau no mazotnes no sava audžutēva Jāzepa iemācījās šo profesiju. Tāpēc, kad, būdams pieaudzis, sāka sludināt, viņa laika biedri brīnījās, no kurienes viņam šī gudrība. Tie ieļaunojās no Viņa, jo Viņš taču bija galdnieka dēls, bet runāja kā likuma zinātājs.

Šie Jāzepa un Jēzus biogrāfiskie dati mani vedina domāt par visiem pasaules strādniekiem – turpināja Francisks. Sevišķi par tiem, kuri strādā smago darbu ogļraktuvēs un fabrikās; par tiem, kuri tiek izmantoti nelegālā darbā; par darbā notikušo nelaimes gadījumu upuriem; par bērniem, kuri ir spiesti strādāt. Šodien daudzi ir spiesti strādāt nelegāli, un tiem nav nekādu sociālo garantiju. Tie visi ir mūsu brāļi un māsas – viņš atgādināja. Tie ir cilvēki, kuri tādā veidā pelna savai dzīvei iztiku, kuri nevar dzīvot cilvēka cienīgu. Un tas notiek šodien!

Pāvests apliecināja, ka domā arī par tiem, kuriem nav darba. Cik daudzi šodien klauvē pie fabriku un uzņēmumu durvīm, jautājot pēc darba, un tiek atraidīti. Atgriežoties, mājinieki viņiem prasa, vai dabūja kādu darbu, bet viņi atbild: “Nē, nekā… iegriezos Caritas un atnesu maizi”.

“Tas, kas tev piešķir cieņu, nav maizes atnešana mājās”, turpināja Francisks. “Tu vari to dabūt no Caritas. Tas, kas tev piešķir cieņu, ir maizes nopelnīšana”. Ja cilvēkiem netiek dota iespēja nopelnīt maizi, strādājot, tā ir sociālā netaisnība – viņš uzsvēra. Valdībām ir jādod visiem iespēja nopelnīt maizi, jo šī pelnīšana dod cilvēkiem cieņu. Darbs ir cieņas ‘svaidījums’. Un tas ir svarīgi.

Svētais tēvs aicināja ar klusuma brīdi pieminēt visus tos, kuri izmisumā atņēma sev dzīvību. Kā zināms, šajā pandēmijas laikā daudzi pazaudēja darbu un līdz ar to – arī cerību un vēlmi dzīvot. “Šodien es gribu pieminēt katru no viņiem un viņu ģimenes”, sacīja pāvests.

Turpinājumā Francisks atzina, ka mēs pietiekoši neapzināmies, ka darbs cilvēka dzīvē un arī svētuma ceļā ir būtisks komponents. Ar darbu mēs ne tikai nopelnām sev vajadzīgo iztiku, bet arī realizējam sevi. Pateicoties darbam, mēs jūtamies noderīgi, iemācāmies būt konkrēti un tādā veidā patiesi augam arī savā garīgajā dzīvē, nevis dzīvojam atrauti no realitātes. Taču darbs, diemžēl, bieži vien ir “sociālās netaisnības ķīlnieks”, un tā vietā, lai kļūtu par “humanizācijas līdzekli, tas kļūst par eksistenciālu perifēriju” – sacīja Svētais tēvs. “Es bieži vien sev jautāju: Ar kādu noskaņu mēs veicam savu ikdienas darbu? Kā mēs tiekam galā ar grūtībām? Vai uz savu darbu raugāmies kā uz tādu, kas ir saistīts tikai ar mūsu pašu vai arī ar citu cilvēku likteni?”

Pāvests atgādināja, ka mēs pēc savas dabas esam sabiedriskas būtnes, tādas, kurām ir vajadzīgas attiecības, un darbs ir veids, kā mēs varam paust savu personību. Darbs ir arī veids, kā būt radošiem. Katrs strādā pa savam, katram ir savs stils. Mēs vienu un to pašu darbu darām atšķirīgi.

Noslēgumā Francisks atzina, ka ir skaisti, ka pats Jēzus strādāja un bija apguvis šo galdnieka amatu no svētā Jāzepa. Viņš aicināja padomāt, ko varam darīt, lai atgūtu darba vērtību, un kādu ieguldījumu varam dot kā Baznīca, lai atbrīvotu to no tīrās peļņas loģikas, un lai tas tiktu uztverts kā katras personas tiesības un fundamentāls pienākums, pateicoties kuram nostiprinās cilvēka personas cieņa. Pāvests noslēdza uzrunu ar sava priekšgājēja – svētā Pāvila VI lūgšanu uz svēto Jāzepu 1969. gada 1. maijā:

Ak, svētais Jāzep, Baznīcas aizbildni, tu, kurš līdzās iemiesotajam Vārdam caurām dienām strādāji, lai nopelnītu maizi, smeļot no Viņa spēku dzīvot un tikt galā ar grūtībām; tu, kurš piedzīvoji bailes par rītdienu, nabadzības izraisīto rūgtumu, darba trūkumu: tu, kurš biji pazemīgs cilvēku, bet ļoti liels Dieva priekšā un šodien staro ar savu piemēru, aizstāvi strādniekus viņu smagajā ikdienā, sargā viņus no mazdūšības, no noliedzošās sacelšanās un no hedonisma kārdinājuma; un sargā pasaulē mieru – to mieru, ko var nodrošināt tikai tautu attīstība. Āmen.

12 janvāris 2022, 12:43

Jaunākās audiences

Lasīt visu >