Zīmes ekoloģiskās atgriešanās ceļā
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Pandēmija atmaskoja mūsu laikmeta ilūziju, tas ir, sevis uzskatīšanu par visvareniem, bradājot teritorijas un vidi, kurā dzīvojam – raksta pāvests. Lai atkal pieceltos kājās, mums ir jāatgriežas pie Dieva un pareizi jāizmanto Viņa dāvanas, pirmkārt, radību. Tāpēc jāieklausās nabagu, pēdējo, izmisušo balsīs. Jāieklausās to ģimeņu balsīs, kuras ir pagurušas, dzīvojot piesārņotā vidē, tādā vidē, kur notiek ekspluatācija, vidē, ko posta korupcija.
“Mums ir vajadzīga cerība”, uzsver Francisks, aicinot ieklausīties cilvēku ilgās dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un viņu slāpēs pēc taisnības. Šajā sakarā viņš turpina ar dažiem pārdomu punktiem jeb trīs ceļazīmēm, kas var palīdzēt drosmīgi virzīties uz priekšu pa cerības ceļu.
Pirmā – krustojuma zīme. Mūsu dzīves ceļus šķērso daudzi izmisuši cilvēki – raksta Svētais tēvs. Tie ir jaunieši, kuri spiesti atstāt savu dzimteni un doties emigrācijā; tās ir sievietes, kuras pandēmijas laikā pazaudēja darbu vai kuras ir spiestas izvēlēties starp mātes pienākumiem un darbu; tie ir strādnieki, kuri spiesti sēdēt mājās bez jebkādām sociālām garantijām; tie ir trūkumcietēji, nepieņemtie migranti, pamestie un vientuļie vecie ļaudis; azartspēļu un korupcijas skartās ģimenes; grūtībās nonākušie un mafijas rokās kritušie uzņēmēji utt. Pāvests atgādina, ka nedrīkstam būt vienaldzīgi. Mūsu brāļi un māsas ir piesisti krustā un gaida augšāmcelšanos.
Otrā zīme – apstāties aizliegts. Kad redzam, ka diecēzes, draudzes, kopienas, asociācijas, kustības, ekleziālās grupas ir pagurušas, zaudējušas dūšu un dažreiz nolaidušas rokas, tas nozīmē, ka tanīs dziest Evaņģēlija uguns liesma. Taču Dieva mīlestība nekad nav statiska vai tāda, kas atkāpjas – uzsver Francisks. Dieva mīlestība “tic visu, visu cer” (1 Kor 13, 7). Tā mūs mudina iet uz priekšu un neļauj apstāties. Šajā sakarā Svētais tēvs brīdina kristiešus, lai tie neveidotu elites grupas un nebūtu noslēgti sevī. “Cik tas būtu brīnišķīgi”, viņš raksta, “ja kristieši vispiesārņotākajās un visdegradētākajās zonās neaprobežotos tikai ar apsūdzību celšanu, bet uzņemtos atbildību un radītu atpestīšanas tīklus. Runa ir par progresa pārskatīšanu”. Pāvests paskaidro, ka tehnoloģiskā un ekonomiskā attīstība, kas nekalpo labākas pasaules veidošanai un neuzlabo dzīves kvalitāti, nevar tikt uzskatīta par progresu.
Trešā zīme – prasība apgriezties. To ir “izlikuši” nabagu un zemes saucieni. Cerība aicina mūs atzīt, ka mēs vienmēr varam mainīt virzienu, ka vienmēr varam kaut ko darīt, lai atrisinātu problēmas – raksta pāvests, norādot, ka mūs gaida dziļa iekšēja atgriešanās. Pirms runāt par vides ekoloģiju, jārunā par cilvēka sirds ekoloģiju.
