Francisks: "Sapņosim par reliģijām māsām un par brālīgām tautām!"

Inese Šteinerte - Vatikāns

Skatoties uz Kolizeju, Svētais tēvs atzīmēja, ka tālā pagātnē šis anfiteātris kalpoja par brutālu izpriecu vietu. Taču, arī šodien pieredzam vardarbību un karus, kad brālis nogalina brāli. Tā visa priekšā Francisks aicināja nepalikt vienaldzīgiem. “Ir jāatzīst, ka visiem kopīgs ir cilvēciskais stāvoklis ar tā smagumu, cīņām un trauslumu. Šodien, globalizētajā sabiedrībā, kur sāpes tiek pasniegtas kā izrāde, ir nepieciešams attīstīt līdzjūtību, uzklausīt otru, izjust viņa sāpes, iepazīt viņa seju,” mudināja pāvests, apgalvojot, ka tieši tā ir īstā drosme, līdzjūtības drosme. Svētais tēvs aicināja nepieļaut, ka tautu dzīve kļūtu par spēli starp varenajiem.

 “Ar cilvēka dzīvi spēlējas karš, vardarbība, traģiskā un aizvien plaukstošā ieroču tirdzniecība, kas bieži vien darbojas aizkadrā un ko uztur pagrīdes naudas upes,” atzīmēja pāvests. Viņš atgādināja, ka pirms diviem gadiem kopā ar saietā klātesošo brāli, Al Azharas islāma universitātes lielo imamu, tiekoties Abu Dabi, tika piesaukts cilvēku brālīgums miera labā. Tas tika atspoguļots “Dokumentā par cilvēku brālīgumu”. Arī šoreiz, Romas Kolizeja priekšā, dažādu reliģiju pārstāvju klatbūtnē, Francisks aicināja nekrist pasaulīgajos kārdinājumos, bet būt par balsi tiem, kam tās nav, atbalstīt cietošos, aizstāvēt apspiestos, naida upurus. “Pasaules acīs viņi ir nederīgie, taču dārgi Tam, kurš dzīvo debesīs,” sacīja pāvests.

Svētais tēvs norādīja, ka visu reliģiju ticīgo uzdevums ir palīdzēt no sirdīm izskaust naidu un nosodīt katru vardarbības formu, skaidriem vārdiem prasīt nolikt ieročus, samazināt militāros izdevumus, lai apmierinātu humanitārās prasības, nāves instrumentus pārvērst dzīvības instrumentos, lai būtu mazāk ieroču, bet vairāk ēdiena, mazāk liekulības, vairāk caurskatāmības, vairāk vienlīdzīgi sadalītu vakcīnu un mazāk šaujamieroču.

 “Lai tautas dzīvotu kā brāļi, uz debesīm ir jāraida nemitīga lūgšana, bet uz zemes tikpat nemitīgi jāskandē vārds “miers”,” teica Francisks. Viņš atgādināja svētā Jāņa Pāvila II 1986. gada 27. oktobrī izteikto pamudinājumu reliģiju līderiem: “Miers gaida savus praviešus. Miers gaida savus kaldinātājus.” Kopš tā laika starp dažadām reliģiskajām pasaulēm ir augusi dalīšanās un nobriedis dialogs, kas iedvesmojis sākt miera ceļus. “Tas ir patiesais gājums,” norādīja Francisks.

Svētais tēvs atgādināja, ka šis gājums prasa nemitīgi attīrīt sirdis, jo miers nav vienošanās, par kuru vest sarunas, vai vērtība, par kuru runāt, bet galvenokārt tā ir sirds attieksme. Miers dzimst no taisnības, aug brālīgumā, dzīvo no beznosacījumu dāvanas. Tas liek kalpot patiesībai un bez bailēm teikt “ļauns”, kad ir ļauns – arī tad, kad to nodara kāds, kurš apgalvo, ka ir mūsu ticības pārstāvis. Pāvests aicināja miera vārdā katrā reliģiskajā tradīcijā novērst fundamentālistisku kārdinājumu, jebkurus centienus brāli padarīt par ienaidnieku. Francisks citēja imama Ali teikto, ka pastāv divu veidu cilvēki – tie ir “vai nu tavi brāļi ticībā, vai tev līdzīgie cilvēciskumā”. Pāvests apgalvoja, ka cita iedalījuma nav.

Uzrunas turpinājumā Svētais tēvs atzīmēja, ka sapnis par mieru šodien ir apvienojams ar citu sapni – ar sapni par zemes nākotni. Ir jārūpējas par radīto, par kopējo namu, ko atstāsim jauniešiem. Reliģijas ir aicinātas uzklausīt mātes zemes raudas, jo zeme cieš no vardarbības. Pāvests atzīmēja, ka dārgais brālis, klātesošais patriarhs Bartolomejs ir palīdzējis nobriest apziņai, ka “noziegums pret dabu, ir noziegums pret mums pašiem un grēks pret Dievu.” Francisks atgādināja, ka pandēmija ir pierādījusi, ka nav iespējams palikt veseliem slimā pasaulē. Uzrunas noslēgumā viņš sacīja:

 “Pēdējā laikā daudzi ir saslimuši ar aizmirstību. Viņi ir aizmirsuši Dievu un brāļus. Tas ir vedis pie individuālas pašpietiekamības, kas degradējusies līdz neremdējamai alkatībai, kas cērt brūces zemes miesā. Savukārt, gaiss, ko elpojam, ir pilns ar toksiskām vielām. Tādā veidā uz radīto esam izlējuši savas sirds piesārņojumu. Šādos apstākļos mierina doma, ka par kopējo mantojumu kļūst tās pašas raizes un tas pats pienākums. Lūgšana un konkrēta rīcība var pārorientēt vēstures gaitu. Drosmi, brāļi un māsas! Mūsu acu priekšā ir vīzija, ko redz daudzi jaunieši un labas gribas cilvēki. Tā ir zeme kā kopējais nams, kuru apdzīvo savā starpā brālīgas tautas. Jā, sapņosim par reliģijām māsām un par brālīgām tautām! Par reliģijām masām, kas palīdz tautām būt par brāļiem mierā, par izlīgušiem radītā kopējā nama sargiem.”