Meklēt

Vatican News
Tikšanās ar Slovākijas bīskapiem, priesteriem, klostermāsām un klosterbrāļiem Tikšanās ar Slovākijas bīskapiem, priesteriem, klostermāsām un klosterbrāļiem  (Vatican Media)

Baznīcai jāveido iekšēji brīvi cilvēki, jābūt radošai, jāuztur dialogs

Vizītes Slovākijā otrajā dienā, 13. septembrī, Bratislavas Svētā Mārtiņa katedrālē pāvests tikās ar šīs zemes bīskapiem, priesteriem un reliģisko ordeņu locekļiem. Viņš norādīja pazemīgas Baznīcas ceļu, kas nebēg no pasaules un reālās dzīves, bet dzīvo tajā un dalās cilvēku gaidās. Beigsim pārāk raizēties par sevi un savām struktūrām – mudināja Svētais tēvs.

mudināja Svētais tēvs.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Francisks atzīmēja, ka slovākiem šodien ir vajadzīga tāda Baznīca, kas palīdzētu viņiem kļūt iekšēji brīviem un atbildīgiem, kas būtu radoša un prastu veidot dialogu ar pasauli. Tas ir ceļš, ko pāvests norādīja šīs zemes 4 milj. katoļticīgo, 2 tk. katehētu, 300 semināristiem, 3 tk. priesteru un 22 bīskapiem. Baznīca nav cietoksnis, kaut kur augšā noslēgta pils, kas vēro pasauli pa gabalu un ir pašpietiekama. Baznīca ir kopiena, kas ar Evaņģēlija prieku grib piesaistīt cilvēkus Kristum – skaidroja Svētais tēvs, lūdzot klātesošos nepadoties pasaulīgās varenības kārdinājumam un neaizmirst, ka Baznīcai jābūt iekš pasaules, jādalās, jāiet kopā, jāieklausās cilvēku jautājumos un gaidās. “Tas mums palīdzēs atbrīvoties no pašreferenciālisma: Baznīcas centrs nav Baznīca!” – viņš uzsvēra.

“Beigsim pārāk raizēties par sevi un savām struktūrām un uzdosim sev jautājumu: ‘Kādas ir mūsu tautas garīgās vajadzības un gaidas? Ko tā gaida no Baznīcas?’” Pāvests norādīja, ka atbilde slēpjas trīs vārdos: brīvība, radošums un dialogs.

“Brīvība nav automātisks ieguvums reizi pār visām reizēm”, sacīja Francisks. “Brīvība vienmēr ir ceļš, reizēm grūts ceļš. To ir nemitīgi jāatjauno. Lai būtu patiesi brīvs, nepietiek būt ārēji brīvam”. Dažreiz ir ērtāk neuzdrošināties un palikt inertiem, turpināt atkārtot pagātni, neieliekot tajā sirdi, neriskējot ar lēmumu pieņemšanu. Taču tas nozīmē pavadīt savu dzīvi tā, kā citi lemj mūsu vietā.

Mēs drīzāk gribētu, lai viss būtu noteikts, sakārtots, ar likumiem, ko jāievēro, lai būtu drošība, vienveidība nekā būt atbildīgiem un pieaugušiem kristiešiem, kuri domā, izjautā savu sirdsapziņu un uzdrošinās rīkoties. Pāvests atzina, ka garīgajā un Baznīcas dzīvē pastāv kārdinājums meklēt viltus mieru, kas mūs liekā mierā, tā vietā lai tiektos pēc Evaņģēlija uguns, kas ienes nemieru un mūs pārveido.

Svētais tēvs mudināja klātesošos nebīties palīdzēt cilvēkiem veidot ar Dievu nobriedušas un brīvas attiecības. “Kristus Baznīca negrib dominēt pār sirdsapziņām, ne aizņemt vietu, bet tā grib būt par cerības avotu cilvēku dzīvē”, sacīja pāvests, uzsverot, ka Evaņģēlija sludināšana nekad nedrīkst nospiest. Tai ir jābūt tādai, kas atbrīvo. Un Baznīcai jābūt par brīvības un viesmīlības zīmi.

Aplūkojot otro vārdu – “radošums”, Francisks kā piemēru stādīja priekšā svētos Kirilu un Metodiju. Viņi, kas pārstaigāja šo Eiropas kontinenta daļu, bija dedzīgi Evaņģēlija sludinātāji. Viņi izgudroja jaunu alfabētu, lai varētu iztulkot Bībeli, liturģiskos tekstus un kristīgo mācību. Tādējādi viņi kļuva šeit par ticības inkulturācijas apustuļiem. Viņi bija radoši un tuvi tautai. “Vai tas nav visneatliekamākais Baznīcas uzdevums Eiropas tautu vidū?” jautāja pāvests. Proti, “atrast jaunu «alfabētu», lai izteiktu ticību”. Viņš atgādināja, ka Evaņģēlijam jābūt iesakņotam tautas kultūrā – tās simbolos, jautājumos, vārdos, rīcībā.

Kā trešo virzienu, Svētais tēvs ieteica dialogu. Vienotība un dialogs ir trausli – viņš atzina. Atceroties pagātnes sāpes, mūsos var rasties rūgtums, neuzticēšanās un pat nicinājums. Taču tai pat laikā ievainojumi var būt atveres, kas, tāpat kā Kunga brūces, kalpo kā Dieva žēlsirdības kanāli.

13 septembris 2021, 16:51