Meklēt

Vatican News
Svētā Mise Budapeštā Svētā Mise Budapeštā  (AFP or licensors)

Pāvests Budapeštā: Euharistija mums atgādina, kas ir Dievs

Pāvesta Franciska 34. apustuliskā ceļojuma pirmā posma kulminācija bija Euharistijas svinības Budapeštas Varoņu laukumā, ar kurām noslēdzās 52. Starptautiskais Euharistiskais kongress.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Eiropas lielākā upe Donava sadala Ungārijas galvaspilsētu divās daļās, taču tās tilti to savieno. Vienotība – tāds ir šīs pilsētas aicinājums. Tā ir tilts starp Austrumiem un Rietumiem. Īpaša vienotības gaisotne Budapeštā valdīja visu kongresa norises nedēļu. Tā dalībnieki ik dienas vienojās Vissvētākā Sakramenta adorācijā un lūgšanā.

Svētais tēvs savā papamobile ieradās Varoņu laukumā, kas ir ļoti simboliska šīs pilsētas, tās vēstures un ungāru tautas ticības vieta. Tur paceļas Ungārijas karaļa, svētā Stefana statuja. Valdnieks bija ticības izplatītājs. Pēc aptuveni 30 minūšu ilgās laukuma apbraukāšanas pāvests celebrēja Svēto Misi. Tajā piedalījās vismaz 75 tk. ticīgo.

Homīlijā Francisks aicināja katru klātesošo un katru ticīgo visā pasaulē uzdot sev jautājumu: “Kas man ir Jēzus?” Kungs gaida atbildi arī no mums šodien. Tas ir jautājums, kas prasa ko vairāk par ātru atbildi no katehisma – uzsvēra pāvests. Tas prasa no mums personīgu atbildi. Mums uz to ir jāatbild ar savu dzīvi. Pāvests norādīja, ka Euharistija mums atgādina, kas patiesībā ir Dievs.

Seko homīlijas pilnais teksts (tulkoja Silvija Indriksone): 

Filipa Cēzarejas ciemā Jēzus jautā saviem mācekļiem: “Bet ko jūs sakāt – kas es esmu?” (Mk 8:29). Mācekļiem šis jautājums izrādās izšķirošs; tas iezīmē pagrieziena punktu ceļojumā ar savu Mācītāju. Viņi labi pazina Jēzu; viņi vairs nebija jauniņie mācekļi. Viņi bija tuvās attiecībās ar Jēzu, viņi bija redzējuši Jēzus daudzos brīnumus, Jēzus mācības aizkustināti, mācekļi sekoja Viņam, lai kur arī Viņš dotos. Taču apustuļi vēl nebija gatavi domāt kā Jēzus. Viņiem bija jāsper izšķirīgais solis no Jēzus apbrīnošanas līdz Jēzus atdarināšanai. Arī šodien Dievs uzlūko mūs ikvienu un jautā: “Bet kas patiesībā es esmu jums? Kas es esmu tev?"  Šis, mums ikvienam adresētais jautājums, prasa ko vairāk par ātru atbildi no katehisma, tas prasa personīgu atbildi, atbildi ar savu dzīvi.

Atbilde uz to mūs atjauno kā mācekļus. Ir jāsper trīs soļi, kurus spēra mācekļi un varam spert arī mēs – Jēzus pasludināšana, izšķiršana [no itāļu: discernimento. J. E. piezīme] kopā ar Jēzu un sekošana Jēzum.

Jēzus pasludināšana. Kungs vaicā: “Bet ko jūs sakāt – kas es esmu?”  Pēteris, atbildot pārējo vārdā, saka: “Tu esi Kristus.” Pēteris visu pateica pāris vārdos; viņa atbilde bija pareiza, bet tad Jēzus pārsteidzošā kārtā “stingri piekodināja nevienam par Viņu nestāstīt” (30. pants). Mēs jautājam: Kāpēc tik radikāls aizliegums? Tam bija konkrēts iemesls: saukt Jēzu par Kristu, Mesiju bija pareizi, taču nepilnīgi. Vienmēr pastāv risks sludināt viltus mesiānismu, kura izcelsme ir cilvēciska, nevis dievišķa. Tāpēc, kopš tā brīža Jēzus sāk pakāpeniski atklāt savu identitāti, ko mēs Euharistijā atrodam kā “Lieldienu” identitāti. Jēzus paskaidro, ka Viņa misija noslēgsies ar Viņa augšāmcelšanās godību, bet tikai pēc pazemojuma pie Krusta. Citiem vārdiem, tai jāatklājas saskaņā ar Dieva gudrību, kura, kā mums saka Svētais Pāvils, “nav nedz šīs pasaules, nedz tās iznīcīgo valdnieku gudrība” (1. Kor. 2:6). Jēzus pieprasa klusēt par Viņa mesiānisko identitāti, taču – ne par Viņam gaidāmajām krusta ciešanām. Patiesībā, kā atzīmē evaņģēlists Marks, tajā brīdī Jēzus sāka mācīt “atklāti” (Mk 8:32), ka “Cilvēka Dēlam būs daudz jācieš, jātiek vecajo, virspriesteru un rakstu mācītāju atmestam un nonāvētam, un trešajā dienā tam būs augšāmcelties” (31. pants).

Dzirdot šo Jēzus ziņu, šo biedējošo vēsti, arī mēs varam justies satriekti un apjukuši. Arī mēs drīzāk dotu priekšroku varenam Mesijam nekā krustā piesistam kalpam. Tāpēc mūsu priekšā ir Euharistija, lai mums atgādinātu, kas ir Dievs. Tie nav tikai vārdi, bet konkrēts veids, kas rāda mums Dievu kā lauztu maizi, kā krustā sistu un dāvātu mīlestību. Mēs varam pielikt rituāla elementus, taču Dievs vienmēr ir atrodams Maizes vienkāršībā, kas ir sagatavota laušanai, dalīšanai un ēšanai. Viņš ir tur. Lai mūs izglābtu, Kristus kļuva par kalpu; lai dotu mums dzīvību, Viņš pieņēma nāvi. Mums nāks par labu, ja ļausim šim Jēzus paziņojumam sevi samulsināt. Un tas, kurš atver savu sirdi šim Jēzus paziņojumam, nonāk pie otrā soļa.

Izšķiršana kopā ar Jēzu. Pētera reakcija uz Kunga paziņojumu ir tipiska cilvēkiem: tiklīdz parādās krusts, gaidāmās sāpes, mēs saceļamies. Pēc tam, kad Pēteris atzīst, ka Jēzus ir Mesija, Mācītāja vārdi viņā rada sašutumu, un viņš mēģina Jēzu atrunāt no šī ceļa. Krusts nekad nav modē. Dārgie brāļi un māsas, krusts nekad nav modē - ne šodien, ne arī pagātnē. Taču tas mūs dziedina no iekšienes. Stāvot pie krustā sistā Kunga, mēs piedzīvojam auglīgu iekšēju cīņu, asu konfliktu starp to, kā “domā Dievs” un kā “domā cilvēki”. No vienas puses, ir Dieva domāšanas veids, kas ir pazemīga mīlestība. Tas izvairās no uzspiešanas, ārišķības un triumfālisma un vienmēr tiecas uz otra labumu, pat līdz sevis ziedošanai. No otras puses, ir cilvēku domāšanas veids: tā ir pasaules, pasaulīguma loģika, pieķeršanās godam un privilēģijām ar mērķi iegūt prestižu un panākumus. Te būtiskākais ir pārspīlēta pašapziņa un varenība, jebkas, kas citos izraisa visvairāk uzmanības un cieņas.

Šāda domāšanas veida apmānīts, Pēteris paved Jēzu sānis un Viņu apsauc (32. pants). Vispirms viņš Viņu apliecināja, tagad apsauc. Arī mēs varam nolikt Kungu “malā”, nostumt Viņu kādā mūsu sirds stūrītī un turpināt domāt par sevi kā par reliģioziem un cienījamiem cilvēkiem, ejot savu ceļu un neļaujot sevi iespaidot Jēzus domāšanas veidam. Taču ir kāda patiesība, proti, Viņš tomēr mūs pavada, mūs pavada šajā iekšējā cīņā, jo grib, lai mēs, kā apustuļi, izvēlamies nostāties Viņa pusē. Ir Dieva puse un ir pasaules puse. Atšķirība nav starp to, kurš ir vai kurš nav reliģiozs. Būtiskā atšķirība ir starp patieso Dievu un mūsu es dievu. Cik tālu ir Dievs, kurš klusi valda pie krusta, no viltus dieva, kuru mēs gribētu redzēt valdām ar spēku, lai apklusinātu mūsu ienaidniekus! Cik atšķirīgs ir Kristus, kurš sevi sniedz tikai mīlestībā, no visiem varenajiem un uzvarošajiem mesijām, ko pielūdz pasaule! Jēzus mūs apbēdina; Viņam nepietiek ar ticības apliecinājumiem, Viņš prasa, lai mēs attīrītu savu reliģiozitāti Viņa krusta priekšā, Euharistijas priekšā. Mums nāks par labu, ja paliksim adorācijā Euharistijas priekšā, lai apcerētu Dieva vājumu. Veltīsim laiku adorācijai. Šo lūgšanas veidu bieži aizmirstam. Veltīsim laiku adorācijai. Ļausim Jēzum, dzīvajai Maizei, mūs dziedināt no mūsu noslēgšanās un atvērt sirdi sevis dāvāšanai, mūs atbrīvot no stīvas pareizības un ieraušanās sevī, no paralizējošas verdzības, sargājot savu reputāciju, mūs iedvesmot sekot Viņam visur, kur vien Viņš grib mūs vest. Nevis, tur, kur es gribu. Tā mēs nonākam pie trešā soļa.

Sekošana Jēzum, un arī ceļš kopā ar Jēzu. “Atkāpies no manis, sātan!” (33. pants). Ar šo stingro pavēli Jēzus Pēteri atgriež pie sevis. Taču ikreiz, kad Kungs kaut ko pavēl, Viņš jau ir gatavs to dot. Tādējādi Pēteris pieņem žēlastību “vienu soli atkāpties”. Kristīgais ceļš nav dzīšanās pēc “panākumiem”; tas sākas ar atkāpšanos. Iegaumējiet to: kristīgais ceļš sākas ar soli atpakaļ, atrodot brīvību, kurā nav nepieciešamības būt visa centrā. Pēteris saprot, ka centrs nav viņa izdomātais Jēzus, bet patiesais Jēzus. Viņš turpinās krist, taču ejot no piedošanas uz piedošanu, viņš aizvien labāk saskatīs Dieva vaigu. No tukšās Kristus apbrīnošanas Pēteris pāries uz autentisku Kristus atdarināšanu.

Ko nozīmē sekot Jēzum? Tas nozīmē doties dzīvē uz priekšu ar tikpat lielu paļāvību, kāda bija Jēzum, apzinoties, ka esam Dieva mīļotie bērni. Sekot Mācītājam, kurš atnāca kalpot, nevis, lai citi kalpotu Viņam (Mk 10:45). Tas nozīmē katru dienu spert savus soļus, lai satiktos ar saviem brāļiem un māsām. Uz to mūs mudina Euharistija: tā mūs mudina justies viena Miesa, būt gataviem sevi lauzt citu labā. Dārgie brāļi un māsas, sastopoties ar Jēzu Euharistijā, ļaujiet sevi pārveidot, tāpat kā tā pārveidoja lielos un drosmīgos svētos, kurus jūs godājat. Jo īpaši Svēto Stefanu un Elizabeti. Lai līdzīgi viņiem, mēs nekad nesamierinātos ar mazumiņu; lai mēs nekad nepiekristu ticībai, kuras pamatā ir rituāli un atkārtošanās, bet arvien vairāk būtu atvērti skandalozajam jaunumam par krustā sisto un augšāmcelto Dievu, Maizei, kas tiek lauzta, lai dotu pasaulei dzīvību. Tādā veidā mēs paši būsim priecīgi un radīsim prieku citiem.

Šis Starptautiskais Euharistiskais kongress iezīmē viena posma beigas, bet ir īpaši svarīgi, lai tas būtu cita sākums. Sekošana Jēzum ir aicinājums skatīties uz priekšu, pieņemt kairos žēlastību, un katru dienu no jauna atdzīvināt sevī to jautājumu, ko, tāpat kā Filipa Cēzarejā, Kungs uzdod katram no mums, kas esam Viņa mācekļi: Bet ko jūs sakāt – kas es esmu?

12 septembris 2021, 13:58