Pāvests Francisks: "Lai Libāna atkal izstaro miera gaismu!"
Inese Šteinerte - Vatikāns
“Šī dargā zeme, civilizācijas un garīguma dārgmanta, kas gadu simteņos ir izstarojusi gudrību un kultūru, kas liecina par vienreizēju mierīgas sadzīves pieredzi, nedrīkst tikt atstāta likteņa varā, vai to ļaužu varā, kuri bez sirdsapziņas pārmetumiem seko vienīgi savām interesēm,” teica pāvests. Viņš apliecināja, ka Libāna ir universāla miera un brālīguma vēsts, kas paceļas no Tuvajiem Austrumiem.
Francisks citēja vārdus no Jeremijas grāmatas (29,11), līdz ar kuriem Dievs apgalvo, ka Viņam ir “miera un glābšanas domas, un ne ļaunuma un ciešanu domas”. Pamatojoties uz šiem vārdiem, pāvests aicināja no visa spēka apliecināt, ka Libāna ir un tai jāpaliek par miera projektu, ka tās sūtība ir būt par iecietības un daudzveidības zemi, par brālīguma oāzi, kurā tiekas reliģijas un konfesijas, kur dažādas kopienas dzīvo plecu pie pleca, kopējo labumu liekot pāri personīgajam.
“Pietiek izmantot Libānu un Tuvos Austrumus ārējām interesēm un peļņai. Libāniešiem ir jādod iespēja būt par labākas nākotnes noteicējiem savā zemē un bez nevajadzīgas iejaukšanās no malas,” norādīja pāvests. Viņš cildināja šīs tautas uzņēmību un strādīgumu. “Jūsu augstie ciedri, jūsu zemes simbols, atgādina par unikālas vēstures bagātībām un liek apzināties, ka lielie zari dzimst no dziļām saknēm,” teica Svētais tēvs. Viņš aicināja būt iesakņotiem savu tēvu tēvu sapņos, savas vēstures saknēs rast un likt uzdīgt jaunai cerībai.
Politiskos līderus Francisks pamudināja rast neatliekamus un stabilus pašreizējās ekonomiskās, sociālās un politiskās krīzes risinājumus, atgādinot, ka nav miera bez taisnīguma. Vēršoties pie ārvalstīs dzīvojošajiem libāniešiem, pāvests rosināja izmantot savus spēkus un labākos resursus tēvzemes labā. Savukārt, starptautisko kopienu viņš aicināja vienotiem spēkiem nodrošināt apstākļus, lai Libāna nenogrimtu, bet uzsāktu atjaunotnes ceļu.
“Būdami kritieši, šodien vēlamies atjaunot apņēmību kopā celt nākotni, jo tā būs mierīga tikai tad, ja būs kopīga. Attiecības starp cilvēkiem nedrīkst balstīties uz personīgu privilēģiju un peļņas meklējumiem,” teica pāvests, atgādinādams, ka “kristīgais sabiedrības skatījums izriet no Svētībām, no lēnpratības un žēlsirdības, tas liek atdarināt Dieva darbību pasaulē, jo Dievs vēlas saticību starp saviem bērniem”.
Pāvests aicināja nedzīvot pēc pagātnes aizvainojumiem, nebēgt no atbildības šodien un attīstīt cerību nākotnei. “Domājam, ka Dievs mūsu gājumam norādīs vienīgo ceļu, proti, mieru,” teica Francisks. “Tāpēc apliecinām brāļiem un māsām musulmaņiem, kā arī citu reliģiju ticīgajiem atvērtību un gatavību sadarboties, lai celtu brālīgumu un veicinātu mieru,” piebilda pāvests. Uzrunas noslēgumā viņš citēja libāniešu dzejnieka Halila Gibrana cerības pilnos vārdus: “Aiz melnā nakts aizkara mūs sagaida rītausma”. Redzot aizdegtas lampiņas vairāku jauniešu rokās, Svētais tēvs apliecināja, ka tieši jaunieši ir tie, kas spīd šai tumsas brīdī. Viņu sejās atmirdz nākotnes cerība. Viņi ir jāuzklausa un tiem jāveltī uzmanība, jo no jauniešiem ir atkarīga zemes atjaunotne.
Pāvests aicināja paraudzīties arī uz bērniem, kuru skaidrās, taču daudzu asaru izēstās acis sapurina sirdsapziņas un liek izdarīt pareizās izvēles. “Pār Libānas apvārsni mirdz vēl kāda gaisma. Tās ir sievietes,” norādīja Francisks. Runājot par sievietēm, viņš pieminēja Harisas Dievmāti, kura ar savu skatienu apskauj visus, kas Libānu sasniedz no Vidusjūras puses. “Viņas atvērtās rokas ir izplestas pretim jūrai un pretim galvaspilsētai Beirūtai, lai aptvertu visu cerības. “Sievietes ir dzīvības un cerības dāvātājas. Lai viņas tiktu cienītas, novērtētas un iesaistītas Libānas lēmumu pieņemšanas procesos!” novēlēja pāvests.
Savu vēstījumu libāniešiem dzimtenē un visā pasaulē Svētais tēvs noslēdza ar lūgšanu, lai izgaist konfliktu nakts un ataust cerības ausma, lai izbeidzas naidīgums, norimst nesaskaņas un Libāna atkal izstaro miera gaismu.
