Lūgšana mums ir gaismas un spēka avots
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Evaņģēlijos mums tiek atklāts, cik liela loma Jēzus attiecībās ar mācekļiem bija lūgšanai. To redzam, jau sākot ar viņu paaicināšanu. Jēzus izvēlas apustuļus pēc tam, kad visu nakti bija pavadījis lūgšanā. Lūgšana Jēzum ir dialogs ar Tēvu – norādīja Francisks.
Jēzus arī pēc tam nemitīgi lūdzas par saviem mācekļiem. Viņš lūgsies arī tad, kad viņi būs kļūdījušies. Pēdējo Vakariņu laikā Jēzus saka: “Sīmani, Sīmani, redzi – sātans gribējis jūs sijāt kā kviešus. Bet es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos. Un, kad tu būsi atgriezies, stiprini savus brāļus!” (Lk 22, 31-32). Svētais tēvs atzina, ka, brīžos, kad mēs padodamies, ir svarīgi apzināties, ka Jēzus nepārstāj mūs mīlēt. “Bet tēvs, ja atrodos nāvīgā grēkā, vai Jēzus mani mīl? Vai Viņš turpina par mani lūgties? Pat ja es esmu izdarījis daudz slikta? Pat ja esmu daudz grēkojis?” – kāds varētu jautāt. “Jā”, atbildēja pāvests. Jēzus nepārstāj mani mīlēt un par mani lūgties. To mums jāpatur prātā. Par to mums ir jābūt pilnīgi drošiem.
Jēzus lūdzas tad, kad pārbauda savu mācekļu ticību. “Reiz, kad viņš vientuļā vietā lūdza Dievu un arī mācekļi bija ar viņu, viņš tos izjautāja: ‘Ko ļaudis runā par mani – kas es esmu?’ Tie atbildēja: ‘Jānis Kristītājs, bet citi – Elija, vēl citi – kāds no senajiem praviešiem esot augšāmcēlies.’ Tad viņš jautāja: ‘Bet ko jūs sakāt – kas es esmu?’ Pēteris atbildēja: ‘Dieva Svaidītais.’ Bet viņš tos apsauca, piekodinādams nevienam to nestāstīt” (Lk 9, 18-21). Komentējot šo Svēto Rakstu fragmentu, pāvests norādīja, ka Jēzus pirms katra svarīga savas misijas pagrieziena punkta lūdzas, un tā nav tikai tāda garāmejoša lūgšana. Tā ir intensīva, ilga lūgšana. Šī ticības pārbaudīšana mācekļiem ir jauns atspēriens. Kopš tā laika Jēzus atklāti runā ar viņiem par savām ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos.
Šajā perspektīvā, kur gan mācekļos, gan arī mūsos, kas lasām Evaņģēliju, instinktīvi raisās pretestība, lūgšana ir vienīgais gaismas un spēka avots – uzsvēra Francisks. Jo stāvākā kalnā mūsu ceļš mūs ved, jo intensīvāk ir jālūdzas.
Katehēzes turpinājumā pāvests pievērsās Pārveidošanās notikumam: “Pēc kādām astoņām dienām, kad Jēzus bija šos vārdus sacījis, viņš ņēma sev līdzi Pēteri un Jāni, un Jēkabu un uzkāpa kalnā Dievu lūgt. Un, viņam lūdzot, viņa vaigs mainījās un viņa drēbes tapa mirdzoši baltas. Un, redzi, divi vīri ar viņu sarunājās – tie bija Mozus un Elija. Tie, parādījušies godībā, runāja par viņa aiziešanu, kam bija jānotiek Jeruzālemē” (Lk 9, 28-31). Jēzus runā par savām ciešanām. Un savu godību Viņš parāda lūgšanā, kuras laikā atskan balss: “Šis ir mans izredzētais Dēls, klausiet viņu!” (Lk 9, 35). Aicinājums klausīt Jēzu atskan lūgšanā – piebilda Svētais tēvs.
Aplūkojis šos Evaņģēlija fragmentus, Francisks atgādināja, ka Jēzus ne tikai grib, lai mēs lūgtos tā, kā Viņš lūdzas, bet arī apstiprina mums, ka, pat ja mūsu mēģinājumi lūgties būtu nesekmīgi, mēs vienmēr varam rēķināties ar Viņa lūgšanu. Mums jāapzinās, ka Jēzus par mums lūdzas – viņš uzsvēra.
Šajā sakarā pāvests pastāstīja kādu atgadījumu ar vienu bīskapu, kurš ļoti smaga pārbaudījuma brīdī, atrodoties dziļā tumsā, paskatījās bazilikā uz augšu un ieraudzīja uzrakstu: “Es, Pēteri, lūgšos par tevi”. Tas šim bīskapam atgrieza spēku un deva mierinājumu. Tas pats notiek arī ar mums. Pietiek atminēties, ka Jēzus par mums lūdzas. Viņš lūdzas tagad, šinī pašā brīdī. Kad mani piemeklē kādas grūtības, kad piedzīvoju apjukumu, man jāpatur prātā, ka Jēzus par mani lūdzas un rāda Tēvam savas naglu rētas kā pestīšanas maksu.
Pat ja mūsu lūgšanas būtu kā tādi šļupsti, pat ja tās būtu šķobīgas ticības iedragātas, mēs nekad nedrīkstam pārstāt paļauties uz Jēzu – katehēzes noslēgumā atgādināja pāvests. Es neprotu lūgties, taču Jēzus lūdzas par mani. Jēzus lūgšanu atbalstītas, mūsu necilās lūgšanas nosēžas uz ērgļa spārniem un aizsniedz debesis. “Neaizmirstiet”, piekodināja Francisks, “Jēzus par mani lūdzas. Tagad”. Viņš lūdzas pārbaudījuma brīdī, arī tad, kad sagrēkoju. Jēzus ar lielu mīlestību par mani lūdzas.