Meklēt

Vatican News
2021.06.09 Udienza Generale 2021.06.09 Udienza Generale  (Vatican Media)

Lūgšana ir mūsu dzīves elpa

Klātesot daudziem ticīgajiem Svētā Damaza pagalmā, Vatikānā, pāvests trešdienas vispārējās audiences laikā turpināja katehēžu ciklu par lūgšanu. Šoreiz, 9. jūnijā, viņš runāja par neatlaidību lūgšanā mūsu ikdienas dzīvē. Viņš aplūkoja jautājumu, kā var visu laiku lūgties.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

“Lūdziet Dievu bez mitēšanās! Par visu esiet pateicīgi!” (1 Tes 5, 17-18) – savā uzrunā Francisks balstījās uz šiem vārdiem no apustuļa Pāvila Pirmās vēstules Tesalonikiešiem. Ar to iesākas Krievu svētceļnieka garīgais ceļš, kad tas uziet šo frāzi. Viņš sev jautā, kā ir iespējams nemitīgi lūgties, ja mūsu dzīve ir tik ļoti sadrumstalota, kā rezultātā ne vienmēr spējam koncentrēties. Ar šo jautājumu iesākas šī svētceļnieka meklējumi, kas viņu novedīs pie tā sauktās “Sirds lūgšanas” un kuras laikā viņš atkārtos: “Kungs Jēzu Kristu, Dieva Dēls, apžēlojies par mani, grēcinieku!”

Vēršoties pie klātesošajiem, pāvests aicināja viņus labi ieklausīties šajos vārdos un tos atkārtot. Tā ir vienkārša, bet ļoti skaista lūgšana – viņš sacīja. Tā ir lūgšana, kas pamazām pieskaņojas elpošanas ritmam un pārņem visu mūsu dienu. Mēs, patiešām, nekad nebeidzam elpot. Mēs elpojam arī tad, kad guļam. Un lūgšana ir mūsu dzīves elpa.

Kā ir iespējams visu laiku lūgties? – jautāja Svētais tēvs un atbildēja ar citātu no Katoliskās Baznīcas katehisma: “No mums neprasa, lai mēs visu laiku strādātu, būtu nomodā un gavētu, taču nemitīgā lūgšana mums ir likums” (2742). Pāvests piebilda, ka mūsu sirdī ir nemitīgi jādeg svētajai ugunij, ko neviens nespētu nodzēst. Tas nav viegli, bet svarīgi. Dedzībai kristīgajā dzīvē nekad nevajadzētu mazināties.

Turpinājumā Francisks atgādināja nākošajā katehisma fragmentā citētos svētā Jāņa Zeltmutes vārdus: “Pat tirgus laukumā vai vientuļā pastaigā ir iespējams bieži un dedzīgi lūgties; esot veikalā – kaut ko pērkot vai pārdodot, pat virtuvē, pusdienas gatavojot” (2743). Pāvests piebilda, ka, pateicoties lūgšanai, katra darbība iegūst savu jēgu, tiek rasta atbilde uz “kāpēc” un iemantots miers.

Protams, īstenot šos principus nav viegli – atzina Svētais tēvs. Tētis un mamma, kuri ir aizņemti ar tūkstošiem darīšanu, var sajust nostaļģiju pēc tiem gadiem, kad bija viegli atrast laiku lūgšanai. Pēc tam – bērni, darbs, ģimenes dzīves lietas, vecāki, kuri kļūst veci… Liekas, ka nekad neizdosies visu paspēt. Tāpēc ir labi padomāt par Dievu, mūsu Tēvu, kurš rūpējas par visu pasauli, kurš vienmēr atceras katru no mums. Tātad, arī mums ir vienmēr Viņu jāatceras.

Pāvests atgādināja, ka darbs klosterdzīvē vienmēr ir turēts lielā cieņā – ne tikai, lai varētu sevi uzturēt, bet arī lai saglabātu iekšēju līdzsvaru un nezaudētu saikni ar realitāti. Darbs mums palīdz saglabāt saikni ar realitāti – uzsvēra Francisks. Un kad Lūkasa evaņģēlijā aprakstītajā fragmentā par Martu un Mariju, Jēzus aizrāda Martai, ka tikai viena lieta ir vajadzīga (runa ir par klausīšanos Dievā), Viņš nenonicina to, ko Marta ar lielu dedzību dara.

Lūgšana un darbs viens otru papildina – atgādināja pāvests. Lūgšana, kas ir visa “elpa”, paliek kā vitāls fons mūsu darbam arī tad, kad tā netiek skaļi izteikta. Būt tik ļoti pārņemtiem ar darbu, ka nevar atrast laiku lūgšanai, ir necilvēcīgi – sacīja Francisks, piebilstot, ka vienlaikus lūgšana nedrīkst būt atrauta no reālās dzīves. Laiks, ko veltām lūgšanai un pavadām ar Dievu, atdzīvina mūsu ticību, savukārt ticība palīdz mums izdzīvot savu konkrēto ikdienu, kā arī nemitīgi dzīvina lūgšanu. Šajā ticības, dzīves un lūgšanas lokā tiek saglabāta iedegta kristīgās mīlestības uguns, ko Dievs sagaida no mums. Noslēgumā pāvests vēlreiz mudināja atkārt minēto lūgšanu: “Kungs Jēzu Kristu, Dieva Dēls, apžēlojies par mani, grēcinieku”, norādot, ka tās nemitīga atkārtošana ļaus padziļināt vienotību ar Jēzu.

09 jūnijs 2021, 13:38