Meklēt

Vatican News
Euharistijas svinības Svētā Pētera bazilikā Euharistijas svinības Svētā Pētera bazilikā  (Vatican Media)

Ja tu piedzīvo vientulības tumsu, atveries Svētajam Garam

Mēs visi meklējam mierinājumus. Īpaši tas notiek grūtos brīžos. Taču bieži vien mēs meklējam laicīgus mierinājumus, kas ātri izgaist. Šodien Jēzus mums piedāvā mierinājumu no Debesīm, Svēto Garu, “izcilu Mierinātāju” – sacīja pāvests Vasarsvētku homīlijā. Taču kāda ir atšķirība starp šīs pasaules mierinājumiem un Debesu mierinājumu?

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Svētdien, 23. maijā, pāvests Svētā Pētera bazilikā vadīja Euharistijas svinības, kurām tiešsaistē sekoja līdzi miljoniem ticīgo visā pasaulē. Viņš skaidroja, kāda ir šī noslēpumainā vārda “Paraklēts” nozīme, ar kuru apzīmē Svēto Garu. “Nāks Paraklēts, ko es jums sūtīšu no Tēva”, lasām Jāņa evaņģēlijā (15, 26). Ar šiem vārdiem Jēzus apsola mācekļiem Svēto Garu, kas ir galīgā dāvana jeb dāvanu dāvana – sacīja Francisks. Viņš atzina, ka vārdu “Paraklēts” tulkot nav viegli. Pamatā tam ir divas nozīmes: Mierinātājs un Aizstāvis.

Paraklēts ir Mierinātājs. Pievēršoties šai pirmajai nozīmei, Svētais tēvs paskaidroja, kāda ir atšķirība starp pasaulīgajiem mierinājumiem un mierinājumu, ko saņemam no Dieva. Pasaules mierinājumi ir kā anestētiskie līdzekļi – viņš sacīja. Tie uz brīdi sniedz atvieglojumu, taču neizārstē to dziļo ļaunumu, ko mēs nesam sevī. Tie novērš uzmanību, izklaidē, bet nedziedē. Tie darbojas virspusēji, sajūtu, bet nevis sirds līmenī. Turpretī Svētais Gars, Dieva mīlestība, rīkojas šādi: tā nokāpj iekšienē, jo Svētais Gars darbojas mūsu garā. Viņš apmeklē mūs pašos mūsu sirds dziļumos kā maigais dvēseles viesis. Viņš ir Dieva maigums, kas nepamet mūs vienus, jo būt kopā ar kādu, kas ir viens, jau nozīmē mierināt.

“Māsa, brāli, ja tu piedzīvo vientulības tumsu, ja tu staigā ar akmeni uz sirds, kas apslāpē cerību, ja tavā sirdī ir ievainojums, kas dedzina, ja neatrodi izeju, atveries Svētajam Garam.”

Pāvests, svētā Bonaventūras vārdiem runājot, paskaidroja, ka jo lielākas kaut kur ir ciešanas, jo lielāku mierinājumu sniedz Svētais Gars – ne tā, kā pasaule, kas, valdot labklājībai, mierina un glaimo, bet, pienākot grūtībām, izsmej un nosoda. Tā rīkojas pasaule un īpaši ļaunais gars.

Pāvests aicināja palūkoties uz apustuļiem, kuri bija apjukuši un bailīgi. Taču tiklīdz viņi saņēma Svēto Garu, tā viss izmainījās. Problēmas un dzīves grūtības, protams, nekur nepazuda, taču viņi vairs ne no kā nebaidījās. Viņi jutās iekšēji mierināti un vēlējās nest Dieva mierinājumu citiem.

Francisks norādīja, ka arī mēs esam aicināti liecināt Svētajā Garā, kļūt par paraklētiem, mierinātājiem. Kā to varam izdarīt? Nevis ar daudziem vārdiem, bet ar lūgšanu un tuvību. Paraklēts Baznīcai saka, ka šodien ir laiks mierināt. Šis ir laiks, lai drīzāk sludinātu Evaņģēlija priecīgo vēsti nekā cīnītos ar pagānismu, lai drīzāk izplatītu Augšāmcēlušā prieku nekā gaustos par sekularizācijas drāmu, lai izlietu pār pasauli mīlestību, nekļūstot pasaulīgiem, lai drīzāk būtu žēlsirdības liecinieki nekā censtos “ieborēt” citos regulas un normas.

Paraklēts ir arī Aizstāvis – turpināja pāvests. Viņš paskaidroja, ka Jēzus laikā advokāta funkcijas atšķīrās no viņa funkcijām mūsdienās. Tā vietā, lai runātu apsūdzētā vietā, viņš parasti stāvēja līdzās un čukstēja ausī, ko teikt, lai sevi aizstāvētu. Tā rīkojas arī Paraklēts, “patiesības Gars”. Viņš mūs neaizvieto, bet aizstāv mūs no ļaunā meliem, iedvesmojot mūsos īstās domas un sajūtas. Viņš to dara ļoti delikāti, nespiežot mūs.

Turpinājumā Francisks norādīja uz trīs Paraklēta tipiskākajām ierosmēm, kas ir trīs pamata pretindes mūsdienās izplatītajiem kārdinājumiem.

Dzīvo tagadnē

Pirmais Svētā Gara padoms ir šāds: “Dzīvo tagadnē”. Dzīvo tagadnē, nevis pagātnē vai nākotnē. Mums ir kārdinājums ļaut sevi “paralizēt” sarūgtinājumam un pagātnes nostaļģijai vai koncentrēties uz nedrošību par rītdienu un ļaut sevi apsēst bailēm par nākotni. Svētais Gars mums atgādina par tagadnes žēlastību. Mums nav labāka laika par šo brīdi tur, kur esam. Šis ir vienīgais un neatkārtojamais brīdis, kad varam darīt labu un pārvērst savu dzīvi par dāvanu. 

Meklē veselumu

Otrais Svētā Gara padoms: “Meklē veselumu”. Visu, nevis daļu. Gars neveido noslēgtus indivīdus. Mēs esam Baznīca ar dažnedažādām harizmām. Runa ir par vienotību dažādībā, bet nekad – vienveidību. Piemēram, apustuļi bija ļoti atšķirīgi, ar dažādiem uzskatiem, taču, kad saņēma Svēto Garu, tie vairs necentās izcelties ar saviem cilvēciskajiem viedokļiem, bet deva priekšroku Dieva veselumam. Svētais Gars mudina būt vienotiem, dzīvot saskaņā un atšķirību harmonijā. 

Pirmo vietu ierādi Dievam nevis savam ‘es’

Trešais padoms: “Pirmo vietu ierādi Dievam nevis savam ‘es’”. Tas ir izšķirošs solis garīgajā dzīvē. Tikai tad, kad sevi iztukšojam no sava “es”, paliek brīva vieta Kungam. Tikai tad, ja uzticamies Viņam, varam atrast sevi. Mēs nevaram izglābties ar saviem spēkiem vien. Tas pats attiecas uz Baznīcu. Baznīca nav cilvēciska organizācija, bet ir Svētā Gara templis. Jēzus atnesa uz zemi Gara uguni, un Baznīca pārveidojas, pateicoties žēlastībai, lūgšanas spēkam, misijai un nabadzībai. Pirmo vietu ierādīsim Dievam! – mudināja pāvests.

Homīlijas noslēgumā Francisks lūdzās, lai Svētais Gars, Paraklēts, mierina mūsu sirdi, padara mūs par sava mierinājuma misionāriem, žēlsirdības paraklētiem pasaulei. Lai Viņš, mūsu Aizstāvis, palīdz mums kļūt par “Dieva šodien” lieciniekiem, vienotības praviešiem Baznīcai un cilvēcei, Dieva žēlastības apustuļiem.

23 maijs 2021, 11:25