Meklēt

Vatican News
Vispārējā audience Vispārējā audience  (Vatican Media)

Aizkustinoša tikšanās ar bijušo Aušvicas nometnes ieslodzīto

Trešdienas vispārējā audiencē piedalījās baltkrievu izcelsmes poliete Lidija Maksimoviča, kura izdzīvoja nacistu koncentrācijas nometnē. Viņa parādīja pāvestam uz rokas uztetovēto deportētā numuru.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

70072 – tas ir nacistu numurs, ko šī 76 gadus vecā sirmgalve nēsā iegravētu savā miesā kopš ieslodzījuma Aušvicas-Birkenavas koncentrācijas nometnē. Svētais tēvs vienu mirkli klusumā to uzlūkoja un, neteikdams ne vārda, ar lielu cieņu noskūpstīja viņas roku. Komentējot Franciska žestu, Lidija nedaudz vēlāk, pie Vatikāna radio mikrofona, atzina, ka tas viņu “stiprināja un samierināja ar pasauli”. “Mēs sapratāmies ar Svēto tēvu, saskatoties, mums nebija viens otram nekas jāsaka, vārdi nebija vajadzīgi”, viņa teica.

Lidijas īsā satikšanās ar pāvestu notika 26. maija vispārējās audiences beigās. Viņa pasniedza Svētajam tēvam trīs dāvanas, kas simbolizē piemiņu, cerību un lūgšanu. Piemiņu simbolizē kabatlakatiņš ar “P” burtu, ko bijušie poļu  ieslodzītie izmanto piemiņas ceremoniju laikā. Cerību – glezna, kurā viņa attēlota kā bērns pie rokas savai mātei. Abas stāv dzelzceļa sliežu malā un skatās uz ieeju Birkenavas koncentrācijas nometnē, kur tika nogalināti tūkstošiem ebreju un citu ieslodzīto. Lūgšanu – rožukronis ar svētā Jāņa Pāvila II attēlu. Katoļticīgā sirmgalve apliecināja, ka katru dienu lūdzas par pāvestu Francisku, ir uzticīga viņam un seko viņa vadītajiem dievkalpojumiem televīzijā.

Neraugoties uz savā laikā piedzīvoto ļaunumu, Lidija nekad nepārstāja ticēt Dievam. 1941. gadā, trīs gadu vecumā, viņa tika aizvesta lopu vagonā, šķirta no savas mātes un ģimenes, ieslodzīta koncentrācijas nometnē un pakļauta briesmīgiem, prātam neaptveramiem medicīniskajiem eksperimentiem.

Pēc atbrīvošanas mazo meiteni pieņēma kāds poļu pāris. Pēc tam viņa tika pārvesta uz Maskavu, kur gribēja izmantot viņas piedzīvoto politiskiem mērķiem. Tad viņa tika nosūtīta atpakaļ uz Krakovu pie savas audžuģimenes. 1962. gadā Lidija, pateicoties Sarkanajam Krustam, atkal satika savu māti. “Es nekad nebeidzu viņu meklēt, pat ja domāju, ka viņa ir mirusi”, atzina bijusī ieslodzītā. “Mēs atkal satikāmies pēc 17 gadiem”. Izrādījās, ka saikne, kas abas vienoja trīs gadu garumā pirms viņu ceļi izšķīrās Aušvicā, bija uz visiem laikiem pārtrūkusi. Jaunietei šī sieviete – viņas miesīgā māte, kura starplaikā jau bija nodibinājusi jaunu ģimeni – bija kļuvusi par pagātnes tēlu. Lai gan, protams, meitene viņai vienalga izrādīja lielu cieņu. Satikšanās dienā abas apskāvās, raudāja, apmainījās dažiem vārdiem, bet beigās Lidija izlēma palikt pie savas audžuģimenes.

Polijā 26. maijā atzīmē Mātes dienu. “Man tā ir īpaša diena”, atzina Lidija, “jo man bija divas mātes – tā, kura mani laida pasaulē un tika man atņemta koncentrācijas nometnē, kad man bija trīs gadi, un mana poļu māte, kura mani adoptēja un kurai esmu parādā manis izglābšanu”.

Koncentrācijas nometnē izdzīvojusī atzīst, ka šodien ir nogurusi, taču apņēmības pilna dzīvot ar visiem spēkiem, lai izpildītu savu misiju, proti, laikā, kad atdzimst rasisma un nacionālisma rēgi, palīdzētu jaunajām paaudzēm būt nomodā. “Jūsu jaunajās rokās ir pasaules nākotne”, viņa sacīja. “Ieklausieties manos vārdos, dodieties apmeklēt Aušvicu un Birkenavu un dariet visu, lai šīs zvērības nekad vairs neatkārtotos. Šī vēsture nekad nedrīkst atkārtoties”.

27 maijs 2021, 15:40