Meklēt

Vatican News
Vispārējā audience Vispārējā audience  (Vatican Media)

Balsī izteiktā lūgšana ir visdrošākais ceļš pie Dieva

Trešdienas, 21. aprīļa, katehēzi pāvests veltīja mutiskās jeb balsī izteiktas lūgšanas nozīmei. “Pat ja visi zinām”, viņš sacīja, “ka lūgties nenozīmē atkārtot vārdus, tomēr balsī izteiktā lūgšana ir visdrošākā un to vienmēr ir iespējams praktizēt”. Cilvēkam ir jāizsaka uz āru tas, kas ir viņa sirdī. Ja sāpes paturam sevī un apslāpējam, tad tās saindē dvēseli – atzina Francisks.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Vispārējās audiences laikā Svētais tēvs vispirms atgādināja, ka lūgšana ir dialogs ar Dievu. Cilvēks lūgšanu ietērpj vārdā, izdzied vai izsaka dzejā. “Dievišķais Vārds kļuva miesa, un katra cilvēka miesā vārds atgriežas pie Dieva lūgšanā”, viņš sacīja. Lūgšanas vārdi palīdz mums sveikiem un veseliem iziet cauri tumšai ielejai un vada mūs uz zāļainām un ar ūdeni bagātām ganībām (sal. Ps 23). Pāvests norādīja, ka Bībele mūs māca rīkoties tā, lai viss notiktu vārda gaismā, lai nekas, kas ir cilvēcisks netiktu izslēgts. Īpaši sāpes ir bīstamas, ja tās paliek apslāpētas, ja turam tās sevī. Sāpes, kas nevar tikt izteiktas un izlauzties uz āru, var saindēt dvēseli. Tās ir nāvīgas – viņš uzsvēra. Tāpēc Svētie Raksti māca, lai mēs lūgtos arī ar vārdiem un ļoti drosmīgi izteiktu savas vajadzības.

Pirmā cilvēciskā lūgšana ir vienmēr lūgšanas skaitīšana balsī – skaidroja Francisks. Pirmās vienmēr kustas lūpas. Pat ja mēs visi zinām, ka lūgties nenozīmē atkārtot vārdus, tomēr balsī izteiktā lūgšana ir visdrošākā un to vienmēr ir iespējams praktizēt. Turpretī sajūtas, lai cik tās būtu cēlas, nekad nav drošas. Tās nāk un iet, pamet mūs un atkal atgriežas. Ne tikai. Arī lūgšanas žēlastības ir neparedzamas: kādā brīdī mēs saņemam mierinājumus pārpilnībā, bet visdrūmākajās dienās šķiet, ka viss ir izkūpējis gaisā. Sirds lūgšana ir noslēpumaina un dažreiz pazūd. Turpretī lūgšana ar lūpām – vai tā būtu tā, ko čukstam, vai tā, ko skaitam korī, ir vienmēr pieejama un nepieciešama kā roku darbs.

Turpinājumā pāvests atgādināja, kas par šo tematu ir teikts Katoliskās Baznīcas katehismā. Tajā lasām: “Balsī izteiktā lūgšana ir neatņemama kristīgās dzīves sastāvdaļa. Jēzus saviem mācekļiem, kurus bija savaldzinājusi viņu Mācītāja klusā lūgšana, mācīja balsī izteikto lūgšanu: Tēvs mūsu” (2701). Mācekļi lūdza Jēzu iemācīt viņus lūgties, un Jēzus iemācīja balsī izteiktu lūgšanu. Šajā “Tēvs mūsu” lūgšanā ir viss – piebilda Francisks.

Svētais tēvs aicināja mūs būt pazemīgiem un mācīties no sirmgalvjiem, kuri, esot baznīcā, skaita pusbalsī lūgšanas, ko iemācījās no mazotnes. “Šī lūgšana neiztraucē klusumu”, viņš uzsvēra, “bet liecina par uzticību lūgšanas pienākumam”. Cienījamā vecuma cilvēki ir to piekopuši visu savu dzīvi. Viņi nekad šai ziņā nav bijuši nolaidīgi. Bieži vieni viņi ir tie izcilie “draudžu aizbildņi”. Viņi ir ozoli, kas gadu no gada aizvien vairāk izpleš savas saknes, lai pēc iespējas vairāk cilvēkiem būtu ēna. Francisks atzina, ka tikai Dievs zina, kad un kādā mērā šo veco ļaužu sirds ir harmonijā ar lūgšanām, ko tie skaita. Noteikti arī viņiem ir nācies piedzīvot tumsas un tukšuma brīžus. Tomēr mēs vienmēr varam palikt uzticīgi balsī izteiktai lūgšanai – viņš atgādināja. Tā ir kā enkurs. Mēs varam pieķerties auklai un cieši pie tās turēties, lai notiktu, kas notikdams.

Uzrunas noslēgumā pāvests minēja vēl vienu piemēru – krievu svētceļnieku, par kuru lasām kādā slavenā garīgās literatūras grāmatā. Šis svētceļnieks apguva lūgšanas mākslu, neskaitāmas reizes atkārtojot vienu un to pašu lūgšanu: “Kungs Jēzu Kristu, Dieva Dēls, apžēlojies par mums grēciniekiem”. Viņš to atkārtoja un atkārtoja tik ilgi, ka tā kļuva par viņa elpošanas sastāvdaļu. Svētais tēvs ieteica mums visiem izlasīt šo skaisto stāstu, jo tādā veidā labāk sapratīsim, kas ir balsī izteikta lūgšana.

Mēs nedrīkstam nicināt šādu lūgšanu – atgādināja Francisks. Kāds varētu iebilst, ka tā ir domāta bērniem, neizglītotiem ļaudīm, ka labāk praktizēt mentālo lūgšanu, meditāciju, kluso lūgšanu, lai iekšējā tukšumā var ienākt Dievs... “Lūdzu”, viņš sacīja, “nekrīti lepnībā un nenicini balsī izteikto lūgšanu!” Pāvests paskaidroja, ka izteiktie vārdi mūs ņem it kā pie rokas, kādā brīdī ļauj atgūt garšu, nostāda uz kājām pat visaizmigušākās sirdis, atmodina jūtas, par kurām bijām aizmirsuši un palīdz mums piedzīvot Dieva pieredzi. Jēzus nepameta mūs ietītus miglā. Viņš teica: “Kad jūs lūdzaties, sakiet šādi!” Un iemācīja “Tēvs mūsu” lūgšanu.

21 aprīlis 2021, 11:47

Jaunākās audiences

Lasīt visu >