Meklēt

Vatican News
2021.04.02 Celebrazione della Passione del Signore

Katoļu Baznīcas uzdevums – vienotības izkopšana

Pāvests Francisks Lielās piektdienas pievakarē Svētā Pētera bazilikā vadīja Kunga Ciešanu dievkalpojumu, kurā jau otro gadu pēc kārtas pandēmijas dēļ drīkstēja piedalīties ļoti ierobežots ticīgo skaits. Dievnamā atradās aptuveni 200 cilvēki. Homīliju teica kardināls Ranjero Kantalamessa. Viņš runāja par brālību un atgādināja, ka katoliskajā Baznīcā esošo šķelšanos novēršanu mums ir jāsāk ar sevi, izkopjot vienotību.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Dienā, kurā Baznīca svin Kunga ciešanu un nāves piemiņu un vēršas pie Dieva ar īpašu vispārējo lūgšanu, lūdzot vienotības un miera dāvanu, Pāvesta nama teologs, kardināls Kantalamessa, velta plašas pārdomas par brālību, kurai Kristus pie krusta piešķīra jaunu pamatu. Svētais tēvs, ģērbies sarkanā ornātā, liturģijas svinības iesāka ar Krusta pagodināšanu. Atgādinām, ka Lielajā piektdienā netiek svinēta Svētā Mise. Šīs dienas dievkalpojums sastāv no Dieva Vārda liturģijas, Krusta pagodināšanas un Svētās Komūnijas.

Seko homīlijas pilnais teksts (tulkoja Silvija Indriksone):

2020. gada 3. oktobrī pie Svētā Asīzes Franciska kapa Svētais tēvs parakstīja encikliku par brālību un sociālo draudzību “Fratres omnes”. Īsā laika posmā tā daudzās sirdīs atmodināja tiekšanos pēc šīs universālās vērtības; izgaismoja daudzos mūsdienu pasaulē radušos ievainojumus; ierosināja veidus, kā sasniegt īstu un patiesi cilvēcīgu brālību; un mudināja ikvienu – gan cilvēkus, gan institūcijas – strādāt šī mērķa labā.

Šī enciklika adresēta ļoti plašai auditorijai – gan Baznīcai piederīgiem cilvēkiem, gan cilvēkiem ārpus tās, faktiski visai cilvēcei. Vēstule aptver daudzas dzīves jomas, kas sniedzas no publiskā līdz privātam sektoram, un no reliģiskajām aprindām līdz pat sociālajai un politiskajai jomai. Ņemot vērā enciklikas universālo vērienu, tā izvairās ierobežot diskusijas par tikai kristiešiem raksturīgiem un piemītošiem aspektiem. Tomēr enciklikas noslēgumā ir paragrāfs, kurā nedaudzos vārdos, taču ļoti dzīvi ir apkopoti evaņģēlija pamati par brālību. Tas skan šādi:

Citi dzer no citiem avotiem. Mums cilvēciskās cieņas un brālības avots ir Jēzus Kristus evaņģēlijs. Tieši no turienes “kristīgajai domai un Baznīcas darbībai izriet prioritāte, kāda tiek izrādīta attiecībām, saskarsmei ar otra cilvēka svēto noslēpumu, universālajai vienotībai ar visu cilvēci kā visu cilvēku aicinājumu” (Fratelli tutti, 277).

Krusta noslēpums, ko mēs svinam, liek mums koncentrēties tieši uz kristoloģiskajiem brālības pamatiem, kas tika iedibināti Golgātā.

Jaunajā Derībā vārds “brālis” tiek lietots tā pirmatnējā nozīmē kā persona, kura ir piedzimusi no viena tēva un vienas mātes. Otrkārt, cilvēkus, kas pieder vienai valstij vai tautai, sauc par “brāļiem”. Pāvils teicis, ka viņš vēlētos būt nolādēts – atstumts no Kristus - , ja tas nāktu par labu viņa brāļiem, viņa “miesīgajiem ciltsbrāļiem,” izraēliešiem (sal. Rom 9:3). Šajā kontekstā, tāpat kā citos gadījumos, brāļi ir vispārējs apzīmējums, kas ietver vīriešus un sievietes, brāļus un māsas.

Šī jēdziena nozīme paplašinās, iekļaujot tajā ikvienu cilvēku, vienkārši tāpēc, ka viņš tāds ir. Šādā nozīmē brālis Bībelē reizēm tiek tulkots kā “tuvākais”. “Ikviens, kas ienīst savu brāli …” (1 Jņ 2:9) nozīmē “ikviens, kas ienīst savu tuvāko.” Kad Jēzus saka: “Ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši” (Mt 25:40), viņš ar to domā ikviena cilvēka, kam nepieciešama palīdzība, iekļaušanu.

Papildus šīm senajām un jau zināmajām niansēm, Jaunajā derībā vārds “brālis” tiek lietots, lai apzīmētu specifisku cilvēku kategoriju. Brāļi ir Jēzus mācekļi, kuri atzīst viņa mācību. “Kas ir mana māte un kas ir mani brāļi? [...] Kas izpilda mana Tēva prātu, kas ir debesīs, tas ir mans brālis un māsa, un māte” (Mt 12:48-50).

Lieldienas šajā ziņā iezīmē jaunu un izšķirīgu pavērsienu. Lieldienu noslēpumā Kristus kļūst par “pirmdzimto starp daudziem brāļiem” (Rom 8:29). Mācekļi kļūst par viņa brāļiem un māsām jaunā un ļoti dziļā nozīmē. Viņus vieno ne tikai ticība Jēzus mācībai, bet arī Viņa Garam, Viņa jaunajai dzīvei kā Augšāmceltajam.

Zīmīgi, ka tikai pēc augšāmcelšanās Jēzus pirmo reizi savus mācekļus nosauc par “brāļiem”. Viņš saka Marijai Magdalēnai: “Ej pie maniem brāļiem un saki tiem: ‘Es uzkāpju pie sava Tēva un jūsu Tēva, pie sava Dieva un jūsu Dieva’” (Jņ 20:17). Vēstulē ebrejiem šis vārds tiek lietots tādā pašā nozīmē: “Jo, kā Tas, kas svētī, tā arī tie, kas tiek svētīti, visi ir no viena; tāpēc Viņš nekaunas tos saukt par brāļiem” (Ebr 2:11).

Pēc Lieldienu notikuma šis ir biežākais vārda brālis lietojums. Tas apzīmē brāli ticībā, kristīgās kopienas locekli. Tie arī ir miesīgi brāļi, taču viņus saista Kristus asinis! Jo Kristus ir arī Dievs, viņa brālība ir gan unikāla, gan transcendentāla. Kristus brālība neaizstāj cita veida brālības, ko veido ģimene, tauta vai rase, bet gan tās vainago. Visi cilvēki ir brāļi, kā viena Dieva un Tēva radības. Kristīgā ticība pievieno otro un izšķirošo dimensiju. Mēs esam brāļi ne tikai no radīšanas, bet arī no pestīšanas aspekta; ne tikai tāpēc, ka mums visiem ir viens Tēvs, bet arī tāpēc, ka mums visiem ir viens brālis, Kristus, “pirmdzimtais starp daudziem brāļiem”.

Šai patiesībai ir praktiskas sekas. Mēs radījām brālību tieši tāpat kā mieru, kas sākas tepat blakus, ar mums pašiem, nevis izcilām stratēģijām un ambīcijām, abstraktiem mērķiem. Mums tas nozīmē, ka universālā brālība sākas ar katolisko Baznīcu. Šoreiz gribu nolikt līdzās otru grupējumu, proti, brālību, kas pastāv starp visiem ticīgajiem Kristū, kas ir ekumenisms.

Brālība starp katoļiem ir ievainota! Šķelšanās Baznīcu starpā ir saplosījusi Kristus drānas driskās, vēl ļaunāk, katra sadriskātā strēmelīte ir sadalīta vēl mazākos gabaliņos. Protams, es runāju par cilvēcisko elementu, jo neviens nespēs saplēst patiesās Kristus drānas, viņa pārdabisko ķermeni, kuru atdzīvinājis Svētais Gars. Dieva acīs, Baznīca ir "viena, svēta, katoliska un apustuliska", un tā paliks līdz pasaules beigām. Tomēr tas neattaisno mūsu sašķeltās grupas, bet gan padara tās vēl vainīgākas, un tam ar vēl lielāku spēku jāmudina mūs tās dziedināt.

Kāds ir visizplatītākais iemesls, kas rada asas domstarpības starp katoļiem? Tā nav dogma, ne arī sakramenti un kalpošanas: nekas no tā, ko ar Dieva īpašo žēlastību mēs saglabājam pilnīgi un nemainīgi. Katoļus polarizējošas šķelšanās rodas no viedokļiem, kas pārtop ideoloģijās, pēc tam, kad tām dota priekšroka attiecībā uz reliģiskiem un ekleziāliem apsvērumiem, pilnīgi aizmirstot paklausības vērtību un pienākumu Baznīcā.

Daudzās pasaules vietās šīs šķelšanās patiešām eksistē, lai gan par tām atklāti nerunā vai tās noliedz. Tas ir grēks tā vistiešākajā nozīmē. Cilvēku sirdīs šīs pasaules valstība kļūst svarīgāka nekā Dieva valstība.

Es domāju, ka mums visiem šajā ziņā jāveic pamatīga sirdsapziņas izmeklēšana un tās pārveidošana. Kūdīšana uz šķelšanos ir galvenokārt velna, ko sauc par ‘diabolos’ darbs, kas ir šķīrējs, ienaidnieks, kurš sēj nezāles, kā Jēzus par viņu runājis līdzībā (Mt 13:25).

Mums jāmācās no Evaņģēlija un Jēzus piemēra. Viņš dzīvoja spēcīgas politiskās polarizācijas laikā. Pastāvēja četras grupas: farizeji, saduceji, herodieši un zeloti. Jēzus nepieslējās nevienai no viņiem un dedzīgi pretojās mēģinājumiem tikt ievilktam kādā no grupējumiem. Agrīnā kristiešu kopiena uzticīgi viņam sekoja, izdarot šādu pašu izvēli, tā rādot piemēru ganiem, kam jābūt par visa ganāmpulka, ne tikai kādas tā daļas, ganiem.

Baznīcas ganiem pirmajiem pamatīgi jāveic sirdsapziņas izmeklēšana. Viņiem jāpajautā sev, uz kurieni viņi vada savu ganāmpulku – uz savu viedokli vai pie Jēzus. Vatikāna Otrais koncils jo īpaši lajiem uzticēja uzdevumu skaidrot Evaņģēlija sociālo, ekonomikas un politisko ietekmi uz praktisko dzīvi dažādās vēsturiskās situācijās, vienmēr cieņpilni un miermīlīgi.

Ja ir kāda īpaša dāvana vai harizma, ko katoļu Baznīca ir aicināta izkopt par labu visām Baznīcām, tad tā ir vienotība. Svētā tēva nesenais ceļojums uz Irāku ļāva mums skaidri redzēt, cik daudz nozīmē apspiestajām tautām vai cilvēkiem, kas pārdzīvojuši vajāšanas, nežēlību un karus, sajust piederību universālam ķermenim, aizdodot balsi mēmajiem, lai viņu kliedzienus sadzirdētu pārējā pasaule un atjaunotos cerība. Pēterim dotais Kristus mandāts “Stiprini savus brāļus!” (Lk 22:32) tika piepildīts vēlreiz.

Pie Viņa, kurš nomira pie krusta, “lai vienkopus sapulcinātu izklīdinātos Dieva bērnus” (Jņ 11:52), mēs šajā dienā “ar satriektu sirdi un pazemotu garu” paceļam lūgšanu, ar kuru Baznīca vēršas pie Viņa katrā Misē pirms Komūnijas:

Kungs, Jēzu Kristu, kas teici saviem apustuļiem: “Es jums atstāju, savu mieru es jums dodu”, neskaties uz mūsu grēkiem, bet uz savas Baznīcas ticību, un saskaņā ar savu gribu dāvā tai vienotību un mieru. Tu, kas dzīvo un valdi mūžu mūžos. Āmen.

02 aprīlis 2021, 21:39