Meklēt

Vatican News
Audiencē Pontifikālā Filipīniešu kolēģija Audiencē Pontifikālā Filipīniešu kolēģija  (Vatican Media)

Laiks ir Dieva dāvana

Pāvests pieņēma audiencē Pontifikālās Filipīniešu kolēģijas locekļus. Institūciju atklāja Jānis XXIII 1961. gadā. Atzīmējot tās pastāvēšanas 60. gadadienu un Filipīnu evaņģelizācijas 500. gadskārtu, pāvests aicināja šīs Āzijas tautas pārstāvjus būt par “svētdarīšanas” instrumentiem, neskatoties uz savu tālo atrašanos no dzimtenes.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

“Mēs kopā pateicamies Kungam par šiem priesteriskās formācijas sešdesmit gadiem, kuru laikā daudziem semināristiem un priesteriem ir pavērusies iespēja attīstīties kā priesteriem pēc Kristus sirds, lai kalpotu Dieva tautai Filipīnās”, sacīja Svētais tēvs.

Uzrunā pāvests dalījās dažās pārdomās par laiku, no kā sastāv mūsu dzīve un ko Dievs mums ir piešķīris kā dāvanu. Dievs mums uzticēja laiku kā atbildību. Mums ir jāprot to izmantot kā iespēju, lai pateiktu savus “paldies”, darītu labu un raudzītos uz priekšu ar cerību.

Pieskaroties pagātnei, Francisks skaidroja, ka atskatīties uz aizgājušo laiku nozīmē glabāt piemiņu, sekot savu priekšgājēju pēdās, lai ar pateicību atgrieztos pie savas ticības pirmsākumiem un apbrīnotu, ko esam saņēmuši. “Katra gadskārta ir izdevība pārlapot ‘ģimenes albūmu’ un atcerēties, no kurienes mēs nākam”, viņš sacīja, kārtējo reizi uzsverot, ka kristietība bez piemiņas ir nedzīva, tā ir ‘enciklopēdija’.

Katram no mums, atskatoties pagātnē uz to, kas ir bijis labas un slikts, vienmēr tajā ir jāsaskata Dieva Apredzība. Atskatīšanās pagātnē liek mums atcerēties tos, kuri bija pirmie, kas mums palīdzēja iemīlēties Jēzū. Tas varēja būt prāvests, kāda klostermāsa, mūsu vecvecāki vai vecāki. Viņiem mēs esam parādā vislielāko dāvanu.

Pāvests norādīja, ka skaisto pagātnes notikumu piemiņa labi palīdz pārbaudījumu brīžos – kad uznāk pagurums un pārņem mazdūšība. Viņš aicināja tādos brīžos atskatīties uz savu dzīvi, taču ne lai bēgtu “ideālajā” pagātnē, bet atgūtu to dedzību un sajūtu, kādu piedzīvojām līdz ar “pirmo mīlestību”, kā par to runā pravietis Jeremijs. Atgriezties pie pirmās mīlestības. Mums nāks par labu atskatīties uz Dieva darbību savā dzīvē – atcerēties visas tās reizes, kad mūsu ceļi krustojās ar Kunga ceļiem, kad Viņš iznāca mums pretī, lai mūs pamācītu, iedrošinātu, palīdzētu sākt no jauna, atdzīvinātu un piedotu. Tad mums būs skaidrs, ka Kungs mūs nekad nav pametis, ka Viņš vienmēr ir bijis līdzās. Dažreiz Viņa klātbūtne ir bijusi mazāk manāma, citreiz pamanāmāka, bet Viņš vienmēr ir bijis ar mums, tai skaitā mums šķietami vistumšākajos un vissausākajos brīžos.

Ja pagātne mums dod iespēju apzināties savas ticības un aicinājuma stiprumu, tad nākotne paplašina mūsu apvāršņus un ir cerības skola – sacīja Svētais tēvs, aicinot klātesošos raudzīties nākotnē ar ticības skatienu. Tā nav “bēgšana uz priekšu”, nebeidzama dzīšanās pakaļ rītdienai un novēršanās no tagadnes. Runa ir par “pravietisku skatienu”, par dzīvi saskaņā ar savu aicinājumu, esot paklausīgam instrumentam Dieva rokās.

Uzrunas noslēgumā Francisks aicināja filipīniešu semināristus un priesterus iepazīt pagātni, vērst savu skatienu uz nākotni, lai labāk izdzīvotu tagadni. Šis ir formācijai un sevis svētdarīšanai labvēlīgs laiks. Tā ir iespēja izmantot Kunga doto laiku.

23 marts 2021, 14:50