Meklēt

Vatican News
Pāvests ierodas Bagdādes Svētā Jāzepa katedrālē Pāvests ierodas Bagdādes Svētā Jāzepa katedrālē  (AFP or licensors)

Pāvests Misē Bagdādē: caur mūsu vājībām Dievs grib veikt brīnumus

Sestdienas, 6. marta, vakarā Bagdādes Svētā Jāzepa katedrālē pāvests celebrēja Svēto Misi. Viņa homīlijas trīs atslēgas vārdi bija: gudrība, liecība un apsolījumi.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Šī bija pāvesta Franciska pirmā Svētā Mise Irākā. To viņš svinēja kaldiešu ritā, kas radās 1. gadu simtenī, svētajam Tomam sprediķojot Tigras un Eifratas krastos. Lielākā daļa Irākas kristiešu ir tieši kaldiešu rita ticīgie. Tā bija arī pirmā reize vēsturē, kad pāvests vadīja liturģijas svinības šajā senajā austrumu ritā. Dievnamā esošie ticīgie sagaidīja procesiju ar lielu prieku un entuziasmu. Jāatzīmē, ka klātesošs bija arī valsts prezidents Barhams Salehs un vairākas augsta ranga islāma reliģijai piederīgās amatpersonas.

Iesākot homīliju, pāvests atzina, šajās zemēs jau kopš senseniem laikiem tiek kultivēta gudrība. Tās meklējumi cilvēku vienmēr ir fascinējuši. Taču bieži vien tie ir noveduši pie “nepieņemamas nevienlīdzības”. Bieži vien tas, kuram ir vairāk līdzekļu, var iegūt labākas zināšanas, un viņam paveras plašākas iespējas, turpretī tas, kuram pieder mazāk, tiek nostumts malā. Tā nav Dieva perspektīva. Gudrības grāmata mūs pārsteidz ar apgrieztu perspektīvu. Pēdējie būs pelnījuši žēlsirdību, bet varenie tiks stingri pārbaudīti (sal. Gudr 6, 6). Vislabāk tas atklājas Evaņģēlijā, kur Jēzus par svētīgiem sauc garā nabagos, tos, kuri raud, vajātos. Pasaules acīs svētīgs ir tas, kurš ir bagāts, varens un slavens. Turpretī Dievs uzlūko to, kurš ir lēnprātīgs pret visiem un žēlsirdīgs pret brāļiem.

Šajā ziņā var rasties šaubas – turpināja Francisks. Ko gan es iegūšu, ja dzīvošu tā, kā to prasa Jēzus? Vai tādējādi nepastāvēs risks, ka citi varētu man “kāpt uz galvas”? Vai man būs kāds labums no Jēzus piedāvājuma?

Svētais tēvs paskaidroja, ka Jēzus piedāvājums ir gudrs piedāvājums, tāpēc ka mīlestība, kas veido Kalna svētību pašu būtību, īstenībā, gūst virsroku. Pie krusta tā izrādījās stiprāka par grēku, kapā tā sakāva nāvi. Pateicoties mīlestībai, mocekļi guva uzvaru pārbaudījumos. Mīlestība ir mūsu spēks – uzsvēra pāvests. Tā bija to daudzo brāļu un māsu spēks, kuri arī šeit Jēzus vārdā piedzīvoja vajāšanas un ciešanas. Mīlestībai nekad nebūs gala.

Taču kā Kalna svētības īstenot dzīvē? – jautāja Francisks tālāk. Tās neprasa, lai mēs darītu kaut ko ārkārtēju, to, kas pārsniedz mūsu spēkus. Tās prasa, lai mēs būtu liecinieki savā ikdienā. Lai mēs kļūtu svētīgi mums nav jābūt varoņiem laiku pa laikam, bet – ikdienas lieciniekiem. Pāvests paskaidroja, ka liecības sniegšana ir veids, kā iemiesot Jēzus gudrību. Tieši tā var izmainīt pasauli – nevis ar spēku vai varu, bet ar svētībām, jo tā rīkojās Jēzus. Viņš līdz galam izdzīvoja to, ko sākumā bija teicis. Viss pastāv tanī, lai mēs būtu Jēzus mīlestības liecinieki – tās pašas mīlestības, ko brīnišķīgi apraksta svētais Pāvils, liecinieki. “Mīlestība ir pacietīga”, tie ir pirmie viņa vārdi (1 Kor 13, 4). Runa ir par Dieva pacietību.

Pāvests atgādināja, ka Dievs, neraugoties uz cilvēka neuzticību, nepārstāj viņam piedot, sākt no jauna. Mīlestība nepadodas mazdūšībai, bet paliek aizvien radoša. Ļaunuma priekšā tā nepadodas un nenolaiž rokas. Tas, kurš mīl, neieraujas sevī arī tad, kad viss ir slikti. Viņš uz ļaunu atbild ar labu. Dieva liecinieks nav pasīvs. Viņš nav fatālists. Viņš nemētājas turpu šurpu apstākļu, instinktu vai mirkļa iespaidā, bet ir vienmēr cerīgs, jo ir iesakņots mīlestībā.

Turpinājumā Francisks aicināja katru sev pajautāt: Un kā es reaģēju situācijās, kad kaut kas nav kārtībā? Parasti pastāv divi kārdinājumi – bēgšana vai dusmošanās. Tā notika ar Jēzus apustuļiem. Taču ne bēgšana, ne zobens neko neatrisināja. Jēzus izmaina viņu dzīvi. Kādā veidā? Ar mīlestības pazemīgo spēku, ar savu pacietīgo liecības sniegšanu. Arī mēs uz to esam aicināti. Tādā veidā Dievs īsteno savus apsolījumus.

Svētais tēvs paskaidroja, ka aiz katras svētības seko apsolījums. Tas, kurš dzīvos Kalna svētību garā, iemantos debesu valstību, tiks mierināts, redzēs Dievu utt. (sal. Mt 5, 3-12). Dieva apsolījumi garantē vēl nebijušu prieku un tie nepieviļ. Taču kā tie piepildās? Caur mūsu vājībām – norādīja pāvests. Dievs padara par svētīgiem tos, kuri noiet līdz galam savas iekšējās nabadzības ceļu. Tas ir ceļš, kuru jāiet. Cita nav. Šī patiesība spoži atklājas Ābrahama, Mozus, Dievmātes, apustuļa Pētera dzīvē. Tieši tad, kad, saskaņā ar likumu, Marijai nevar būt bērni, viņa tiek paaicināta kļūt par māti. Pēteris noliedz Jēzu, taču Jēzus tieši viņu aicina stiprināt brāļus.

“Dārgie brāļi un māsas, dažreiz mēs varam justies nespējīgi, nederīgi. Neticēsim tam, jo Dievs grib veikt brīnumus tieši caur mūsu vājībām.”

Ar Dievu mēs patiešām esam svētlaimīgi – uzsvēra Francisks. Protams, mēs piedzīvojam pārbaudījumus, bieži krītam, bet mēs nedrīkstam aizmirst, ka kopā ar Jēzu mēs esam svētlaimīgi.

“Dārgā māsa, dārgais brāli,” viņš sacīja, “varbūt tu skaties uz savām rokām un tev liekas, ka tās ir tukšas, varbūt tavā sirdī iezogas neuzticība un tu nejūties apmierināts ar dzīvi. Ja tas tā ir, nebaidies: Svētības ir domātas tev – tev, kas esi noskumis, izsalcis un izslāpis pēc taisnības, tiec vajāts. Kungs tev apsola, ka tavs vārds ir ierakstīts Viņa sirdī, debesīs! Un es šodien Viņam pateicos kopā ar jums un par jums, jo šeit, kur senatnē izcēlās gudrība, šajos laikos cēlās daudzi liecinieki (…), kuri, izdzīvojot Kalna svētības, palīdz Dievam īstenot Viņa miera apsolījumus.”

06 marts 2021, 20:44