Francisks Karakošas kristiešiem: pēdējais vārds pieder Dievam, nevis terorismam
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Svētdien, 7. martā, savas vizītes Irākā trešajā dienā, pāvests no Mosulas ar helikopteru devās uz 30 km attālo Karakošu Ninves līdzenumā, kur Bezvainīgās Ieņemšanas katedrālē kopā ar kurdu kristiešiem skaitīja lūgšanu “Kunga eņģelis”. Karakoša ir lielākā kristiešu pilsēta Irākā. Tajā dzīvo 35 tk iedzīvotāju, no kuriem 90 % ir kristieši. No 2014. līdz 2016. gadam tā atradās “Islāma valsts” rokās. Teroristi vajāja Kristum ticīgos un izdemolēja viņu dievnamu.
“Cik daudz te tika iznīcināts! Un cik daudz te ir jāatjauno!” sacīja pāvests savā uzrunā. “Mūsu tikšanās ir apliecinājums tam, ka terorismam un nāvei nepieder pēdējais vārds. Pēdējais vārds pieder Dievam un Viņa Dēlam, kurš ir grēka un nāves uzvarētājs”.
Francisks atzina, ka pat terorisma un kara radīto postījumu vidū mēs ar ticības acīm varam ieraudzīt dzīvības uzvaru pār nāvi. Pienācis laiks atjaunot un sākt no jauna, uzticot sevi Dieva žēlastībai, kas vada katra cilvēka un visu tautu likteņus. “Jūs neesat vieni paši!” viņš uzsvēra. “Ar jums kopā ir visa Baznīca, kas jūs atbalsta ar lūgšanu un konkrētu tuvākmīlestību”.
Turpinājumā pāvests atgādināja, ka ir pienācis laiks atjaunot ne tikai celtnes, bet vispirms arī tās saites, kas vieno kopienas un ģimenes, jauniešus un vecos ļaudis. “Uzlūkosim savus bērnus”, viņš mudināja, “zinot, ka viņi saņems mantojumā ne tikai zemi, kultūru un tradīciju, bet arī ticības dzīvos augļus, kas ir Dieva svētība zemes virsū. Es jūs iedrošinu neaizmirst, kas jūs esat un no kurienes nākat, sargāt tās saites, kas jūs satur kopā, sargāt savas saknes!”
Protams, ir brīži, kad ticība var sagrīļoties. Tas var notikt tad, kad liekas, ka Dievs ne redz, ne rīkojas. Tā tas bija tumšajos kara gados un tā tas ir šodien, kad visu pasauli skar epidemioloģiskā krīze un liela nedrošība. Šajā sakarā pāvests aicināja tādos brīžos paturēt prātā, ka ar mums ir Jēzus, nebeigt sapņot, nepadoties un nezaudēt cerību. Viņš aicināja klātesošos kristiešus skatīties uz saviem svētajiem, kuru ir ļoti daudz, un lūgt viņu aizbildniecību.
Uzrunā Svētais tēvs pievērsās arī piedošanai un pateicībai. Piedošana ir nepieciešama, lai mēs paliktu mīlestībā, lai paliktu kristieši. “Ceļš uz pilnīgu dziedināšanu varbūt vēl ir garš”, viņš sacīja, “bet es jūs lūdzu nepadoties mazdūšībai. Mēs ticam, ka Dievs var atnest šai zemei mieru. Mēs paļaujamies uz Viņu un ar visiem labas gribas cilvēkiem mēs sakām “nē” terorismam un reliģijas instrumentalizācijai”. Runājot par pateicību, Francisks norādīja, ka tā rodas un vairojas tad, kad mēs atceramies par Dieva dāvanām un apsolījumiem. “Pagātnes piemiņa veido tagadni un ved mūs uz priekšu pretī nākotnei”, viņš sacīja, aicinot katru brīdi pateikties Dievam par Viņa dāvanām un lūgt, lai Viņš dāvā šai zemei un tās iedzīvotājiem mieru, piedošanu un brālību.
Noslēgumā pāvests pastāstīja, ka, lidojot ar helikopteru, redzēja virs šīs baznīcas Dievmātes statuju un uzticēja viņai šīs pilsētas atdzimšanu. Jaunava Marija ne tikai sargā mūs no augšas, bet arī savā mātišķajā maigumā nokāpj pie mums lejā. Tāpat rīkojas arī mātes. Viņas mierina, stiprina un dāvā dzīvību. Francisks pateicās visām Irākas mātēm un sievietēm par viņu drosmi un pieprasīja cienīt viņas un aizstāvēt, izrādīt viņām uzmanību un dot iespējas.
Pāvests Karakošas katoļticīgajiem uzdāvināja Jaunavas Marijas svētgleznu – kādas ikonas, kurā attēlota Dievmāte ar Bērnu, sudraba kopiju. Katedrāles Zelta grāmatā viņš ierakstīja: “No šīs sagrautās un atkal uzceltās baznīcas, kas Karakošai un visai Irākai ir cerības simbols, es caur Jaunavas Marijas aizbildniecību izlūdzu no Dieva miera dāvanu”.
