Meklēt

Vatican News
2021.02.17 Merecoledi' delle Ceneri Santa Messa 2021.02.17 Merecoledi' delle Ceneri Santa Messa  (Vatican Media)

Francisks Pelnu trešdienā: "Lielais gavēnis ir atgriešanās ceļš pie Dieva"

Iesākot Lielo gavēni, 17. februārī pāvests Svētā Pētera bazilikā vadīja Pelnu trešdienas dievkalpojumu. Viņš aicināja pārdomāt, uz kurieni mūs ved mūsu navigācija – pie Dieva vai sava “es”. Vai man ir “ļodzīga” sirds, kas sper soli te uz priekšu, te atpakaļ, mazliet mīl Kungu un mazliet mīl pasauli, vai mana sirds ir stingri iesakņota Dievā?

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Lielā gavēņa ceļš iesākas ar Dieva aicinājumu: “Atgriezieties pie manis no visas savas sirds” (2, 12). Mēs, būdami ļoti aizņemti vai vienaldzīgi, nereti sakām, ka iesim pie Kunga, bet mazliet vēlāk... “Šodien nevaru, taču rīt gan sākšu lūgties un kaut ko darīt citu labā.” Tagad Dievs vēršas pie mūsu sirds ar aicinājumu. Mums dzīvē vienmēr būs ko darīt un par ko meklēt attaisnojumus, taču šis ir atgriešanās pie Dieva laiks. Lielais gavēnis ir atgriešanās ceļš pie Dieva – uzsvēra Francisks.

Seko homīlijas pilnais teksts (tulkoja Miķelis Skudra):

Mēs uzsākam Lielā gavēņa ceļu. Tas paveras ar pravieša Joēla vārdiem, kuri norāda, kādā virzienā mums jādodas. Mēs dzirdam aicinājumu, kas izskan no Dieva sirds, kurš ar plaši atplestām rokām un dziļām ilgām acīs mūs lūdz: “Atgriezies pie manis no visas savas sirds” (Jl 2:12). Atgriezieties pie manis. Lielais gavēnis ir atgriešanās ceļš pie Dieva. Cik reizes mēs savā aizņemtībā vai vienaldzībā esam Viņam teikuši: “Kungs, es nākšu pie tevis vēlāk, pagaidi... Es šodien nevaru, taču rīt es sākšu lūgties un darīt kaut ko citu labā”. Tā mēs atliekam no dienas dienā… Tagad Dievs vēršas pie mūsu sirds ar aicinājumu. Šajā dzīvē mums vienmēr būs ko darīt un atradīsies attaisnojumi, taču šodien, brāļi un māsas, ir laiks atgriezties pie Dieva.

Atgriezieties pie manis, - Viņš saka, - no visas sirds. Lielais gavēnis ir ceļojums, kurā tiek iesaistīta visa mūsu dzīve, visa mūsu būtība. Tas ir laiks, lai pārskatītu savus ceļus, kurus staigājam, lai atrastu ceļu, kas mūs ved uz mājām, un no jauna atklātu fundamentālās attiecības ar Dievu, no kura viss ir atkarīgs. Gavēnis attiecas ne tikai uz mazajām lietām, ko upurējam, bet arī uz to, lai mēs spētu izšķirt, uz ko ir vērsta mūsu sirds. Tā ir Lielā gavēņa būtība: uz ko ir vērsta mana sirds. Mēģināsim uzdot sev jautājumu: uz kurieni mani ved manas dzīves navigācijas sistēma – uz Dievu vai uz sevi? Vai es dzīvoju, lai iepriecinātu Kungu, vai arī tādēļ, lai mani ievērotu, slavētu, ierādītu man pirmo vietu un tā tālāk…? Vai man ir „ļodzīga” sirds, kas sper soli te uz priekšu, te atpakaļ, kas mazliet mīl Kungu un mazliet mīl pasauli, vai arī mana sirds ir nelokāma Dievā? Vai es samierinos ar savām liekulībām, vai arī cītīgi strādāju pie tā, lai atbrīvotu savu sirdi no divkosībām un nepatiesībām, kas to sasaista?

Lielā gavēņa ceļojums ir izceļošana no verdzības uz brīvību. Šīs četrdesmit dienas atgādina četrdesmit gadus, kuru laikā Dieva tauta gāja pa tuksnesi, lai nokļūtu apsolītajā zemē. Cik grūti bija pamest Ēģipti! (…) Šī ceļojuma laikā pastāvīgi pastāvēja kārdinājums ilgoties pēc sīpoliem, griezties atpakaļ, pieķerties pagātnes atmiņām vai kādam elkam. Tā tas ir arī ar mums: mūsu atgriešanās ceļu pie Dieva aizšķērso mūsu neveselīgās pieķeršanās, grēka vilinošie slazdi, naudas un izlikšanās viltus drošība, paralizējošā sevis uzskatīšana par upuri un līdz ar to žēlošanās. Lai dotos ceļojumā, mums ir jāatmasko šīs ilūzijas.

Uzdosim sev jautājumu: Kā tad turpināt ceļu pie Dieva? Mums var palīdzēt atgriešanās ceļojumi, par kuriem stāsta Dieva Vārds.  

Mēs varam palūkoties uz pazudušo dēlu un saprast, ka arī mums ir pienācis laiks atgriezties pie Tēva. Tāpat kā šis dēls, arī mēs esam aizmirsuši mūsu māju pazīstamo smaržu, esam izšķērdējuši dārgu mantojumu par nieka lietām un esam palikuši ar tukšām rokām un nelaimīgu sirdi. Mēs esam pakrituši kā mazi bērni, kuri pastāvīgi krīt, kā zīdaiņi, kuri mēģina staigāt, bet turpina krist, un kuriem atkal un atkal ir vajadzīgs, lai tēvs tos pieceļ augšā. Tā ir Tēva piedošana, kas mūs aizvien no jauna nostāda uz kājām. Dieva piedošana, grēksūdze ir pirmais solis mūsu atgriešanās ceļojumā. Es minēju grēksūdzi. Biktstēvi, es jums piekodinu, esiet kā tēvs – skaujiet, nevis periet ar pātagu.

Tad mums jāatgriežas pie Jēzus, tāpat kā spitālīgais, kurš, reiz izārstēts, atgriezās, lai pateiktos. Lai arī desmit bija dziedināti, viņš bija vienīgais izglābtais, jo atgriezās pie Jēzus (sal. Lk 17: 12-19). Mums visiem, visiem ir garīgi ievainojumi, kurus mēs paši nevaram izārstēt. Mums visiem ir dziļi iesakņojušies netikumi, kurus mēs vieni paši nevaram iznīdēt. Mums visiem ir paralizējošas bailes, kuras mēs nevaram pārvarēt vieni paši. Mums jāatdarina tas spitālīgais, kurš atgriezās pie Jēzus un metās pie viņa kājām. Mums ir nepieciešama Jēzus dziedināšana, mums jāsniedz Viņam savas brūces un jāsaka: “Jēzu, es esmu šeit, Tavā priekšā, ar savu grēku un savām bēdām. Tu esi ārsts. Tu vari mani atbrīvot. Dziedini manu sirdi, izdziedini mani no manas spitālības”.

Dieva Vārds mums atkal prasa, lai mēs atgrieztos pie Tēva, lai mēs atgrieztos pie Jēzus, un, bez tam, mēs esam aicināti atgriezties pie Svētā Gara. Pelnu bēršana uz galvas atgādina, ka mēs esam putekļi un par putekļiem atkal paliksim. Tomēr uz šiem mūsu putekļiem, Dievs pūta savu dzīvības Garu. Tāpēc mēs vairs nevaram dzīvot, dzenoties pēc putekļiem, dzenoties pēc lietām, kas šodien ir, bet rīt jau ir izgaisušas. Atgriezīsimies pie Gara, dzīvības Devēja, atgriezīsimies pie Uguns, kas atdzīvina mūsu pelnus, pie šīs uguns, kas māca mūs mīlēt. Mēs vienmēr būsim puteklis, taču, - kā teikts liturģiskajā himnā, - “iemīlējies puteklis”. Lūgsimies vēlreiz uz Svēto Garu un no jauna atklāsim slavas uguni, kas sadedzina žēlabu un atkāpšanās pelnus.

Brāļi un māsas, šis mūsu atgriešanās ceļš pie Dieva ir iespējams tikai tāpēc, ka vispirms Viņš devās pie mums. Citādi tas nebūtu bijis iespējams. Pirms mēs devāmies pie Viņa, Viņš nokāpa pie mums. Viņš mūs apsteidza; viņš izgāja mums pretī. Mūsu dēļ Viņš pazemināja sevi vairāk nekā mēs jebkad varējām iedomāties: Viņš kļuva par grēku, Viņš kļuva par nāvi. Tā kā to mums atgādināja svētais Pāvils: “To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku.” (2 Kor 5:21). Viņš pieņēma mūsu grēku un nāvi, lai nepamestu mūs vienus, lai mūs pavadītu mūsu ceļā. Ceļot nozīmē ļaut Viņam ņemt mūs pie rokas. Tēvs, kurš mums liek atgriezties mājās, ir tas pats, kurš iziet no mājām, lai ietu mūs meklēt; Kungs, kas mūs dziedina, ir tas pats, kurš ļāva sev ciest pie krusta; Gars, kas ļauj mums mainīt savu dzīvi, ir tas pats, kurš maigi, bet spēcīgi dveš uz mūsu putekļiem.

Tas tad arī ir apustuļa lūgums: “Samierinieties ar Dievu” (20. p.). Samierinieties: šī ceļa būtība nebalstās mūsu pašu spēkā – neviens nevar izlīgt ar Dievu ar saviem spēkiem. Nē, tas nav iespējams. Sirds atgriešanās ar darbiem un rīcību, kas ir šīs atgriešanās zīme, ir iespējama tikai tad, ja viss sākas ar Dieva virsroku. Nevis mūsu pašu spējas vai nopelni ļauj mums atgriezties pie Viņa, bet gan Viņa žēlastības pieņemšana. Mēs tiekam izglābti, pateicoties žēlastībai. Pestīšana ir tīrā žēlastība, ko saņemam par velti. Jēzus to skaidri pateica Evaņģēlijā: Mūs attaisno ne jau taisnība, ko piekopjam cilvēku priekšā, bet gan mūsu sirsnīgās attiecības ar Tēvu. Atgriešanās pie Dieva ceļš iesākas ar apziņu, ka mums Viņš ir vajadzīgs, ka mums ir vajadzīga Viņa žēlsirdība, ka mums ir vajadzīga Viņa žēlastība. Tas ir pareizais ceļš, pazemības ceļš. Vai nu es jūtu vajadzību, vai nu jūtos pietiekams.

Šodien mēs noliecam savas galvas, lai saņemtu pelnus. Lielā gavēņa beigās mēs nolieksimies vēl zemāk, lai saviem brāļiem un māsām mazgātu kājas. Lielais gavēnis ir pazemīga nokāpšana gan sevī, gan pie citiem. Tas ir laiks, lai mēs saprastu, ka pestīšana nav pacelšanās godībā, bet gan nolaišanās mīlestībā. Tas ir laiks, kad mums jākļūst maziem. Lai mēs neapmaldītos šajā ceļojumā, nostāsimies Jēzus krusta priekšā: tā ir Dieva klusā katedra. Ik dienas uzlūkosim Viņa brūces – brūces, ko Viņš aiznesa uz debesīm un katru dienu, aizlūdzot, rāda Tēvam. Ik dienas uzlūkosim Viņa brūces. Šajās brūcēs mēs saskatīsim savu tukšumu, savus trūkumus, grēka radītos ievainojumus un sitienus, kas mums sagādāja sāpes. Tomēr arī šeit mēs skaidri redzam, ka Dievs nerāda uz mums ar pirkstu, bet plaši atver mums savas rokas. Viņa brūces mums ir atvērtas un caur šīm brūcēm mēs esam dziedināti (sal. 1 Pēt 2:25; Is 53: 5). Skūpstīsim tās un mēs sapratīsim, ka tieši tur, dzīves vissāpīgākajos tukšuma brīžos, Dievs mūs gaida ar savu bezgalīgo žēlsirdību. Jo tur, kur mēs esam visneaizsargātākie, kur izjūtam visvairāk kaunu, Viņš ieradās mūs satikt. Un tagad, atnācis, Viņš mūs aicina atgriezties pie Viņa, lai mēs no jauna atklātu prieku par to, ka esam mīlēti.

17 februāris 2021, 12:04