Meklēt

Vatican News
2021.02.02 Santa Messa in Occasione della Giornata della Vita Consacrata

Konsekrētā dzīve ir pacietības skola

"Gados vecs cilvēks pacietīgi gaidīja Kunga apsolījumu īstenošanos, saskatot Bērnā gaismu pagānu apgaismošanai", – Kunga prezentācijas svētku sprediķī teica pāvests Francisks. 2. februāra pēcpusdienā Svētā Pētera bazilikā viņš vadīja dievkalpojumu, atzīmējot XXV Konsekrētās dzīves dienu. Viņš vēlēja Dievam veltītajām personām būt spējīgām saskatīt gaismu tumsā un nest šo gaismu visai pasaulei.

Silvija Krivteža - Vatikāns

Kunga prezentācijas svētku uzrunā pāvests aicināja pārdomāt Simeona pacietību. Visa šī cilvēka dzīve ir pacietīga gaidīšana. Pacietību viņš ieguva lūgšanā. Viņš saprata, ka Dievs savu plānu īsteno laika šķietamajā vienmuļībā, nogurdinošo pienākumu ritmā, mazās lietās, ko mēs veicam, cenšoties izpildīt Viņa gribu. Simeons ir gadu nastas nospiests cilvēks, un tomēr viņa sirds liesma joprojām mirdz. Savā garajā mūžā viņš bija cietis un vīlies ne reizi vien, bet nebija zaudējis cerību. Viņš pacietīgi gaida Kunga apsolījumu, atmetot rūgtumu par laika tecējumu un nepakļaujoties melanholijai, kas nereti rodas tad, kad cilvēks ir sasniedzis savas dzīves beigas. Simeona pacietība ir Dieva pacietības atspulgs. Vecais vīrs no lūgšanām un savas tautas vēstures uzzināja, ka Dievs ir ļoti pacietīgs.

Pāvests citēja Romano Gvardini, kurš bija teicis: "Dievs uz mūsu vājībām reaģē ar pacietību, lai dotu mums laiku mainīties". Mesija, Jēzus, kuru Simeons tur savās rokās, mums atklāj Dieva, Tēva, pacietību, kurš parāda mums savu žēlsirdību un aicina mūs līdz pat pēdējai stundai; kurš nepieprasa no mums pilnību, bet gan sirds degsmi; kurš paver jaunas iespējas tur, kur šķiet, ka viss ir zaudēts; kurš cenšas ienākt mūsu sirdīs arī tad, kad mēs esam tās aizslēguši; kurš ļauj augt labajiem kviešiem, neizraujot nezāles. Tas ir mūsu cerības iemesls. Dievs nenogurstoši mūs gaida. Kad mēs attālināmies, Viņš iet mūs meklēt; kad mēs pakrītam, Viņš mūs pieceļ; kad mēs, staigājuši maldu ceļus, atgriežamies, Viņš mūs sagaida ar atplestām rokām. Viņa mīlestība vienmēr mums dāvā drosmi visu sākt no jauna.

Uzrunas turpinājumā pāvests norādīja uz mūsu pacietību, aicinot uzlūkot Dieva un Simeona pacietību savas konsekrētās dzīves perspektīvā. Mums katram ir jāuzdod sev jautājums: kas ir pacietība? Tā nav vienkārša pārbaudījumu un grūtību panešana  Pacietība nav arī vājuma pazīme. Tā liecina par gara stiprumu, kas dara mūs spējīgus "nest savu un kopienas smaguma nastu", palīdz mums pieņemt otra atšķirības, palīdz darīt labu arī tad, kad viss liekas esam bezjēdzīgs, liek mums iet uz priekšu arī tad, kad mūs nomāc apātija un garīgā depresija, – skaidroja Francisks.

Svētais tēvs norādīja uz trim "vietām", kurās pacietība iegūst konkrētu veidolu. Pirmā no tām ir mūsu personīgā dzīve. Kādu dienu mēs atsaucāmies Kunga aicinājumam un ar prieku veltījām Viņam savu dzīvi. Savas dzīves ceļojuma laikā mēs saņēmām ne tikai prieku un mierinājumu, bet arī esam piedzīvojuši vilšanās rūgtumu. Bieži mūsu darba entuziasmam neatbilst gaidītie panākumi; neredzam mūsu sējas augļus, mazāk vērtējam lūgšanas nozīmi un vairs neesam imūni pret dvēseles apātiju. Tomēr mums ir jabūt pacietīgiem pret sevi un ar paļāvību jāgaida Dieva darbības laiks un veids. Viņš ir uzticīgs saviem apsolījumiem. Tas ir pamatakmens: Viņš ir uzticīgs saviem apsolījumiem – uzsvēra pāvests. Viņš mudināja paturēt to prātā, pārdomāt savus ceļus, atdzīvināt savus sapņus un nepadoties iekšējām skumjām un mazdūšībai. “Brāļi un māsas,” piebilda Francisks, “iekšējās skumjas mūsos, konsekrētajās personās, ir tārps; tas ir tārps, kas mūs no iekšienes sagrauž. Bēdziet no iekšējām skumjām!”

Otrā vieta ir kopienas dzīve. Attiecības starp cilvēkiem, īpaši tad, kad runa ir par dzīves un apustuliskās darbības kopējo projektu, ne vienmēr ir miermīlīgas. Nereti uzliesmo konflikti un mēs tos mierīgi nespējam atrisināt. Šādos gadījumos nevajag uzreiz nosodīt citus cilvēkus un situācijas. Mums vajag ievērot veselīgu distanci, censties saglabāt mieru, gaidīt piemērotu brīdi, lai atrisinātu saspīlējumus ar mīlestību un patiesībā. “Kad jūra ir sabangota”, skaidroja pāvests, “zivis nav redzamas, bet, kad jūra ir mierīga, tad tās var redzēt”. Mēs nekad nespēsim pareizi spriest, saskatīt patiesību, ja mūsu sirds būs nemiera pilna un nepacietīga. Nekad. Mūsu kopienās ir vairāk vajadzīga savstarpējā cieņa, pacietība, gatavība panest citu vājības un trūkumus. Kungs mūs ir aicinājis, lai mēs būtu nevis solisti, bet kora dalībnieki, kuri vienmēr cenšas dziedāt kopā.

Savukārt trešā vieta, par kuru runāja Francisks, bija pacietība pret pasauli. Simeons un Anna savās sirdīs sargā praviešu sludināto cerību arī tad, kad kavējas tās īstenošana, kad tā lēnām aug starp neuzticības nezālēm. Viņi nevaimanā par lietām, kas nav izdevušās, bet pacietīgi gaida atmirdzam gaismu vēstures tumsā. Arī mums ir vajadzīga pacietība, lai mēs nekļūtu par kurnēšanas vergiem, sakot, ka "pasaule vairs mūs nedzird", ka "mums nav jaunu paaicinājumu", ka "dzīvojam grūtos laikos"... Dažreiz gadās, ka mēs pāri pacietībai, ar kādu Dievs kopj vēstures un mūsu siržu augsni, noliekam to cilvēku nepacietību, kuri nosoda visus un visu. Šādā veidā mēs zaudējam cerību.

Pacietība palīdz mums skatīties uz sevi, savu kopienu un pasauli ar žēlsirdības skatienu. Vai mēs savā dzīvē akceptējam Gara pacietību? Vai mūsu kopienās cenšamies nest viens otru un apliecināt brālīgās dzīves prieku? Mums ir vajadzīga drosme un pacietība, lai ietu un atklātu jaunus ceļus, lai meklētu to, ko Dievs mums parāda. "Kontemplēsim Dieva pacietību un lūgsim, lai Viņš dāvā mums Simeona pacietību, lai arī mūsu acis spētu ieraudzīt pestīšanas gaismu un nest to visai pasaulei", aicināja pāvests.

02 februāris 2021, 19:22