Meklēt

Vatican News
Angelus Angelus  (Vatican Media)

Lūgšana nav bēgšana no realitātes un dzīves grūtībām

Svētdien, 28. februārī, uzrunā pirms lūgšanas “Kunga eņģelis” pāvests pievērsās Marka evaņģēlija fragmentam par Jēzus pārveidošanos Tabora kalnā. Svētais tēvs aicināja vienmēr paturēt prātā, ka, lai kādi pārbaudījumi mūs piemeklētu, tumsai nepieder pēdējais vārds. Bez tam mēs varam iedegt mazas gaismiņas savu līdzcilvēku sirdīs un ienest viņu dzīvē kaut kripatiņu mīlestības un cerības.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Evaņģēlijā lasām, ka Jēzus paņēma līdzi kalnā Pēteri, Jēkabu un Jāni un viņu priekšā pārveidojās (sal. Mk 9, 2-10). Īsi pirms tam Viņš bija paziņojis, ka Jeruzalemē Viņu sagaida lielas ciešanas un nāve. Mēs varam iztēloties, kas tai brīdī notika mācekļu sirdī, kuri bija iedomājušies Jēzu kā spēcīgu un triumfējošu Mesiju. Viņu sapņi sabrūk un viņus pārņem bailes. Un tieši tajā nemierpilno baiļu brīdī Jēzus pasauc minētos trīs apustuļus un aizved viņus kalnā.

Francisks skaidroja, ka, saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, kalns ir paaugstināta vieta, kur satiekas zeme ar debesīm. Tā ir vieta, kur Mozus un pravieši guva vienreizējo satikšanās ar Dievu pieredzi. Kāpt kalnā nozīmē mazliet pietuvoties Dievam. Kalna virsotnē Jēzus mācekļu priekšā pārveidojas. Viņa seja staro un drēbes kļūst mirdzoši baltas. Tādā veidā jau iepriekš tiek atklāts Jēzus tēls pēc Augšāmcelšanās. Šiem baiļu pilnajiem vīriem tiek sniegta gaisma, cerības gaisma, lai izietu cauri tumsai. Nāve nebūs visa beigas, tāpēc ka tā vedīs uz Augšāmcelšanās godību. Tātad, Jēzus paziņo par savu nāvi, aizved viņus augšā kalnā un parāda, kas notiks vēlāk – pēc Augšāmcelšanās.

Pēteris iesaucas: “Mums ir labi šeit būt”. Ir labi atrasties kalnā ar Kungu, Gavēņa vidū piedzīvot šo gaismas “anticipāciju”. Svētais tēvs uzsvēra, ka tas ir aicinājums, sevišķi pārbaudījumu brīžos, atcerēties, ka Kungs ir augšāmcēlies un nepieļauj, ka tumsai būtu pēdējais vārds. Un daudzi no mums zina, ko nozīmē iet cauri smagam pārbaudījumam.

Dažreiz gadās iet cauri tumsas brīžiem savā personīgajā, ģimenes vai sabiedrības dzīvē, un baidīties, ka var nebūt izejas. Mēs jūtamies izbijušies tādu mīklaino parādību priekšā kā slimība, nevainīgu cilvēku ciešanas vai nāves noslēpums – atzina pāvests. Pat ticības ceļā mēs bieži vien paklūpam, saskaroties ar krusta skandālu un redzot, cik augstas ir Evaņģēlija prasības. Evaņģēlijs pieprasa, lai mēs ziedotu savu dzīvi kalpošanai un to pazaudētu mīlestībā, bet nevis glabātu un aizstāvētu. Tāpēc mums ir vajadzīgs cits skatiens, gaisma, kas līdz dziļumiem izgaismotu dzīvības noslēpumu un palīdzētu mums pārkāpt savu shēmu un šīs pasaules kritēriju robežas. Arī mēs esam aicināti kāpt kalnā un kontemplēt Augšāmcēlušā skaistumu. Viņš izgaismo katru mūsu dzīves nostūri un palīdz mums paskatīties uz dzīvi caur Viņa Lieldienu uzvaras prizmu.

Tomēr būsim uzmanīgi – piekodināja Francisks. Šis “mums ir labi šeit būt” nedrīkst kļūt par garīgo slinkumu. Mēs nedrīkstam palikt kalnā un vieni paši baudīt šīs satikšanās svētlaimi. Pats Jēzus mūs noved lejā, mūsu brāļu vidū, atpakaļ ikdienas dzīvē. Mums jāsargājas no garīgā slinkuma. Mēs nedrīkstam apmierināties tikai ar to, ka mums pašiem ir labi, ar savām lūgšanām un liturģiju. Nē! Kāpt kalnā nenozīmē aizmirst realitāti.

“Lūgties nekad nenozīmē bēgt no dzīves grūtībām. Ticības gaisma nav domāta skaistām garīgām emocijām. Nē, tas nav Jēzus vēstījums.”

Mēs esam aicināti piedzīvot satikšanos ar Kristu, lai, Viņa gaismas apgaismoti, varētu to izplatīt visur tālāk. Iedegt cilvēku sirdīs mazas gaismiņas; būt par mazām Evaņģēlija lampiņām, kas nes mazliet mīlestības un cerības – tāda ir kristieša misija.

Francisks aicināja lūgt Vissvētāko Jaunavu Mariju, lai viņa mums palīdz apbrīnas pilniem pieņemt Kristus gaismu, to sargāt un tajā dalīties tālāk.

Sveicot Romas ticīgos un citu zemju svētceļniekus, pāvests novēlēja visiem svētīgu šo Lielā gavēņa laiku un deva kādu padomu. Viņš pamācīja, kā gavēt, lai nejustu izsalkumu. Runa ir par atturēšanos no tenkām un aprunāšanas. “Tas ir īpašs veids”, sacīja Svētais tēvs. “Šajā Lielajā gavēnī es neaprunāšu citus, neveicināšu tenkošanu… Un to mēs visi varam darīt, visi. Tā ir skaista gavēšana”. Pāvests aicināja arī neaizmirst katru dienu izlasīt kādu Evaņģēlija fragmentu, nēsāt Evaņģēlija grāmatiņu sev līdzi kabatā, somā un, kad vien ir iespēja, paņemt to rokās un izlasīt vienalga kādu fragmentu. Tas palīdz atvērt sirdi Kungam.

28 februāris 2021, 13:01