Meklēt

Vatican News
2021.01.30 udienza Partecipanti all'incontro promosso dall' Ufficio Catechistico Nazionale della Conferenza Episcopale Italiana

Pāvests: tas, kurš neseko Vatikāna II koncilam, nav ar Baznīcu

Sestdien, 30. janvārī, audiencē pie pāvesta ieradās Itālijas Bīskapu konferences Katehēzes nodaļas darbinieki. Šogad aprit 60 gadi kopš tās pastāvēšanas. Uzrunā Francisks pievērsās trīs punktiem: katehēze un kerigma, katehēze un nākotne, katehēze un kopiena.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Runājot par pirmo punktu, Francisks norādīja, ka katehēze ir Dieva Vārda atbalss. Pateicoties katehēzei, Svētie Raksti kļūst par “vidi”, kurā cilvēks, satiekot pirmos ticības lieciniekus, var justies pestīšanas vēstures līdzdalībnieks. Katehizēt nozīmē ņemt pie rokas un pavadīt šajā pestīšanas vēstures ceļā. Tas ir ceļš, pa kuru katrs iet savā ritmā. Katehēze ir arī mistagoģisks process, kas norisinās pastāvīgā saistībā ar liturģiju.

Svētais tēvs atgādināja, ka noslēpuma sirds ir kerigma, un kerigma ir persona – Jēzus Kristus. Katehēze ir priviliģēta “vieta”, kur personīgi satikties ar Viņu. Tādēļ ir nepieciešamas personīgas attiecības. Nevar runāt par īstu katehēzi tad, ja nav reālu cilvēku, kuri sniedz liecību. Kurš no mums neatceras vismaz vienu no saviem katehētiem? – jautāja pāvests un atgādināja, ka viņš atceras klostermāsu, kas viņu sagatavoja Pirmajai Svētajai Komūnijā un izdarīja viņam daudz laba. Pirmie katehēti ir tieši Evaņģēlija vēstneši – uzsvēra pāvests. Bieži vien tie ir laji, kuri ar vislielāko dedzību dalās tanī skaistumā, ko viņiem ir sniegusi satikšanās ar Jēzu. Francisks paskaidroja, ka katehēts ir tas, kurš piemin pestīšanas vēstures notikumus un prot uzmodināt citos šo notikumu piemiņu. Viņš nes sevī un atklāj citiem Dievu. Viņš nerunā par sevi, neizrāda sevi, bet stāsta par Dievu, par Viņa mīlestību, par Viņa uzticību.

Lai to darītu, ir jāpatur prātā “dažas sludināšanai raksturīgās iezīmes, kas šodien ir it visur nepieciešamas: [svarīgi], lai tā izteiktu Dieva pestījošo mīlestību, kas pastāv neatkarīgi no jebkādiem mūsu morālajiem un reliģiskajiem pienākumiem; lai tā neuzspiestu patiesību, bet aicinātu uz brīvību; lai tajā izskanētu prieks, iedrošinājums, vitalitāte un harmonisks līdzsvars, kas nereducē sludināšanu uz dažām doktrīnām, reizēm pat drīzāk filozofiskām nekā evaņģēliskām. Lai klausītāji varētu labāk uztvert sludināto vēsti, svarīga ir evaņģelizētāja nostāja: tuvība, atvērtība dialogam, pacietība un sirsnīga, nenosodoša pieeja”, atgādināja pāvests, citējot savu apustulisko pamudinājumu Evangelii gaudium (165). Tu esi mīlēts, tu esi mīlēta – tā ir pirmā patiesība, ko katehētam ir jāatklāj. Tās ir durvis tālākai sludināšanai. Šajā kontekstā pāvests atgādināja – un īpaši tas attiecas arī uz vecākiem un vecvecākiem, - ka ticību jānodod tālāk dialektā. Katehētam jāprot izskaidrot ticības patiesības jauniešu, bērnu dialektā. Itālija ir bagāta ar dialektiem. Taču, kā paskaidroja Francisks, viņš nerunā par dialektu kā lingvistisko izteiksmes veidu, bet – par tuvības, izpratnes, dziļas draudzības dialektu. Viņš runāja par dialektu kā valodu, kas nāk no sirds un ir labi saprotama visiem.

Otrais punkts: katehēze un nākotne. Šajā sakarā pāvests pievērsās Vatikāna II koncila iedvesmotajai katehēzei, kur runa ir par ieklausīšanos mūsdienu cilvēka sirds ilgās un raizēs, lai vestu viņu atpakaļ pie pestīšanu nesošā mīlestības avota. Svētais Pāvils VI, vēršoties pie Itālijas Bīskapu konferences ģenerālās asamblejas, pēc Vatikāna II koncila sacīja: “Mums jāraugās uz koncilu ar pateicību Dievam un ar paļāvību Baznīcas nākotnē; [koncils] būs jauno laiku grandiozais katehisms”. Francisks, piebilstot, uzsvēra, ka koncils ir Baznīcas maģistērijs. “Vai nu tu esi ar Baznīcu un tādējādi dzīvo saskaņā ar koncilu”, viņš brīdināja, “vai nu tu neseko koncilam vai interpretē to pa savam, pēc savas gribas, un tu neesi ar Baznīcu. Šajā ziņā mums ir jābūt prasīgiem un stingriem. (…) Nekādas atlaides tiem, kuri mēģina mācīt tādu katehēzi, kas nesaskan ar Baznīcas maģistēriju.”

Francisks piebilda, ka katehēze ir “vienreizējs piedzīvojums”. Tās uzdevums – lasīt laiku zīmes un pieņemt šodienas un nākotnes izaicinājumus. Mums nav jābaidās runāt mūsdienu vīriešu un sieviešu valodā – uzsvēra pāvests. Runāt ne-Baznīcas valodā – no tā gan mums ir jābaidās! Taču mums nav jābaidās runāt ļaužu valodā. Mums nav jābaidās ieklausīties viņu jautājumos, lai kādi tie būtu, uzklausīt viņu neatrisinātās problēmas, vājumu un nedrošību. Mums nav jābaidās izstrādāt jaunus instrumentus, lai šodienas cilvēks atklātu kerigmas un piederības Baznīcai bagātību un prieku.

Trešais punkts: katehēze un kopiena. Pāvests norādīja, ka kopienas pamatā ir piederības sajūta. Šajā gadā, ko iezīmēja izolācija un vientulība, par to daudz tika domāts. Vīruss atnesa sev līdzi bailes, aizdomas, neuzticēšanos un nedrošību. Tas izjauca mūsu līdzšinējos ieradumus, un līdz ar to, esam spiesti pārdomāt arī to, kas mēs esam kā kopiena.

Mēs sapratām, ka vieni paši nevaram rīkoties un ka vienīgais izejas no krīzes ceļš ir iešana kopā, esot vēl ciešāk saistītiem ar savām kopienām. Neviens nevar izglābties viens pats. Mums ir jāiziet kopā. Jo kopiena nav indivīdu aglomerācija, bet ir ģimene, kurā integrēties, vieta, kur tās locekļi cits par citu rūpējas. Tikai atrodot kopienas jēgu, katrs varēs pilnībā atrast savu cieņu – uzsvēra Francisks. Šai kopienas dimensijai katehēzē un sludināšanā ir jāierāda centrālā vieta. Un kas ir šī lielā kopiena? Tā ir svētā Dieva tauta. Atrodoties tās ārpusē, nevar iet uz priekšu. Kā saka koncils, tā ir nemaldīga ticībā. Turpretī dzīties piederēt elitārām grupām nozīmē attālināties no svētās Dieva tautas un pazaudēt piederību Baznīcai. Pāvests piebilda, ka šis ir kopienas laiks. Šis ir līdzjūtības laiks. “Neaizmirstiet šo vārdu līdzjūtība”, viņš atgādināja. Cik gan bieži Evaņģēlijā Jēzus saka: “Un viņš iežēlojās”, “viņš par to iežēlojās”.

30 janvāris 2021, 17:08