Pāvests aicina veltīt laiku pielūgsmei un iemācīties kontemplēt Kristu
Vatican News
Pāvests 6. janvārī, Kunga Parādīšanās svētkos, Svētā Pētera bazilikā vadīja dievkalpojumu. Tautā šos svētkus sauc arī par Triju ķēniņu jeb Zvaigznes dienu. Homīlijā Francisks skaidroja, ko nozīmē būt patiesiem Kunga pielūdzējiem.
Seko homīlijas pilnais teksts (tulkoja pr. Kārlis Miķelsons):
Evaņģēlists Matejs uzsver, ka Austrumu gudrie, kad tie sasniedza Betlēmi, “redzēja bērnu ar viņa māti Mariju un, krītot uz vaiga, viņu pielūdza” (Mt 2,11). Pielūgt Kungu nav viegli, tas nenotiek pats no sevis, bet gan pieprasa zināmu garīgu briedumu un ir iekšēja, dažreiz ilgstoša ceļa auglis. Dieva pielūgsme mūsos nenotiek spontāni. Ir tiesa, ka cilvēciskā būtne jūt nepieciešamību pielūgt, bet pastāv risks sajaukt pielūgsmes mērķi. Patiešām, ja nepielūgsim Dievu, mēs pielūgsim elkus – vidusceļa nav, vai nu Dievs vai elki, jeb, runājot kāda franču rakstnieka vārdiem: “Kas nepielūdz Dievu, pielūdz velnu” –, un no ticīgajiem kļūsim par elku kalpiem.
Mūsu laikos ir īpaši nepieciešams, lai mēs gan individuāli, gan kopīgi veltītu laiku pielūgsmei, iemācītos aizvien labāk kontemplēt Kungu. Jā, mēs esam mazliet pazaudējuši pielūgsmes jēgu. Mums vajadzētu to atkal atgūt, gan kopienas, gan arī savā personīgajā dzīvē. Tādēļ šodien vēlamies mācīties no Austrumu gudrajiem: gluži kā viņi, mēs gribam mesties uz vaiga un pielūgt Kungu. Patiešām pielūgt, nevis kā teica Hērods: “Ziņojiet man, lai arī es, aizgājis, Viņu pielūgtu”. Nē, šāda adorācija neder. Nopietni!
Šīsdienas Vārda liturģijā atrodam trīs izteicienus, kas var mums palīdzēt labāk saprast, ko nozīmē būt patiesiem Kunga pielūdzējiem. Tie ir: “pacelt acis”, “doties ceļā” un “redzēt”. Šie trīs izteicieni palīdzēs mums saprast, ko nozīmē būt Kunga pielūdzējiem.
Pirmo izteicienu “pacelt acis” atrodam pravieša Isaja grāmatā. Jeruzālemes iedzīvotājiem, kas tikko atgriezušies no trimdas un daudzo grūtību dēļ zaudējuši drosmi, pravietis veltī spēcīgus iedrošinājuma vārdus: “Pacel savas acis un paskaties apkārt” (60,4). Tas ir aicinājums mest pie malas nogurumu un gaušanos, lai izietu no vienpusīga redzējuma šaurības, lai atbrīvotos no sava es diktatūras, kurš vienmēr tiecas domāt tikai par sevi un savām vajadzībām. Lai pielūgtu Kungu nepieciešams pirmkārt “pacelt acis”: neļaut, lai mūs iesprostotu iekšējie rēgi, kas dzēš cerību, un nepadarīt savas problēmas un grūtības par mūsu eksistences centru. Tas nenozīmē noliegt realitāti, izliekoties vai maldinot sevi, ka viss ir labi. Nē. Tas nozīmē drīzāk jaunā veidā paskatīties uz problēmām un uztraukumiem, saprotot, ka Kungs zina mūsu grūtības, uzmanīgi uzklausa mūsu lūgšanas un nav vienaldzīgs pret mūsu asarām.
Šis skatiens, kas, neskatoties uz mūsu dzīves notikumiem, paliek uzticīgi vērsts uz Kungu, izraisa pateicību, kāda piemīt bērniem. Kad tas notiek, sirds atveras pielūgsmei. Un otrādi, kad vēršam savu uzmanību vienīgi uz problēmām, atsakoties pacelt savas acis uz Dievu, mūsu sirdī iezogas bailes un to dezorientē, dodot vietu dusmām, apjukumam, uztraukumam un nomāktībai. Šādā stāvoklī ir grūti pielūgt Kungu. Ja tas notiek, ir nepieciešama drosme, lai izlauztos no mūsu agrāko spriedumu apļa, saprotot, ka patiesība ir lielāka par mūsu domām. “Pacel savas acis un paskaties apkārt”: Kungs mūs aicina pirmkārt paļauties uz Viņu, tādēļ ka Viņš reāli par mums rūpējas. Ja jau Dievs tik skaisti tērpj zāli uz lauka, kas šodien ir, bet rīt tiek iemesta krāsnī, cik daudz vairāk viņš rūpēsies par mums? (sal. Lk 12,28). Ja mēs paceļam savas acis uz Kungu un pārdomājam realitāti Viņa gaismā, mēs atklājam, ka Viņš mūs nekad nepamet: Vārds ir tapis miesa (sal. Jņ 1,14) un paliek ar mums vienmēr, visās dienās (sal. Mt 28,20). Vienmēr.
Kad paceļam savas acis uz Dievu, mūsu problēmas nepazūd, nē, bet mēs jūtam, ka Kungs dāvā nepieciešamo spēku tās uzveikt. “Pacelt acis”, tātad, ir pirmais solis, kas noskaņo pielūgsmei. Tā ir tāda mācekļa pielūgsme, kurš Dievā ir atklājis jaunu prieku, citādāku prieku. Pasaulīgais prieks balstās uz labumu iegūšanu, uz panākumiem un tamlīdzīgām lietām, vienmēr nostādot centrā savu “es”. Savukārt prieks, kuru jūt Kristus māceklis, balstās uz uzticību Dievam, kura apsolījumi nekad nepieviļ, neskatoties uz kritiskajām situācijām, kurās reizēm atrodamies. Lūk, bērna pateicība un prieks modina ilgas pielūgt Kungu, kurš ir uzticīgs un nekad mūs neatstāj.
Otrais izteiciens, kas var mums palīdzēt, ir “doties ceļā”. Pirmais – pacelt acis; otrais – doties ceļā. Pirms Gudrie varēja pielūgt Betlēmē dzimušo Bērniņu, tiem vajadzēja mērot ilgstošu ceļojumu. Matejs raksta: “Lūk, gudrie no Austrumiem atnāca uz Jeruzalemi un jautāja: ‘Kur ir jaundzimušais jūdu Karalis? Jo mēs austrumos redzējām viņa zvaigzni un atnācām viņu pielūgt’” (Mt 2,1-2). Ceļojums ietver sevī arī pārveidošanos, izmaiņas. Pēc ceļojuma mēs vairs neesam tādi kā pirms tam. Tajā, kas mērojis kādu ceļu, vienmēr rodas kas jauns: ir paplašinājušās viņa zināšanas, ir redzēti jauni cilvēki un jaunas lietas, ir piedzīvots jauns spēks stāties pretī grūtībām un izaicinājumiem, kādi gadās ceļā. Nevar nonākt līdz Kunga pielūgsmei, vispirms iekšēji nenobriestot un nedodoties ceļā.
Par Kunga pielūdzējiem kļūst pakāpeniski. Pieredze mums māca, ka, piemēram, piecdesmitgadīgs cilvēks izdzīvo pielūgsmi citādāk, nekā tad, kad tam bija trīsdesmit. Tas, kurš ļauj žēlastībai sevi veidot, parasti, laika gaitā kļūst aizvien labāks: ārējais cilvēks noveco – saka Sv. Pāvils -, kamēr iekšējais cilvēks atjaunojas no dienas dienā (sal. 2 Kor 4,16), kļūstot aizvien labāk noskaņots pielūgt Kungu. No tāda viedokļa raugoties, neveiksmes, krīzes, kļūdas var kļūt par pamācošu pieredzi un nereti kalpo, lai mēs saprastu, ka vienīgi Kungs ir pielūgsmes cienīgs, tādēļ ka vienīgi Viņš spēj apmierināt tās ilgas pēc dzīves un mūžības, kas mājo katra cilvēka sirdī. Turklāt, paejot laikam, dzīves pārbaudījumi un grūtības – izdzīvotas ticībā – palīdz šķīstīt sirdi, lai tā kļūtu pazemīgāka un tādējādi gatavāka atvērties Dievam. Arī grēki, arī apziņa, ka esam grēcīgi, daudz kā slikta atrašana. “Bet es izdarīju to… es izdarīju…”: ja tu tam pieej ar ticību, ar nožēlu, tad tas tev palīdzēs augt. Viss, viss – saka Pāvils – veicina garīgo izaugsmi, satikšanos ar Jēzu, arī grēki, arī grēki. Un svētais Toms piebilst: “etiam mortalia”, arī smagie grēki, tie ļaunākie. Ja tu tam pieej ar nožēlu, tad tas tev palīdzēs šajā ceļojumā, kas ved uz satikšanos ar Kungu, un ļaus tev labāk Viņu pielūgt.
Kā Austrumu gudrajiem, arī mums jāļauj dzīves ceļam un tajā sastaptajām neizbēgamajām grūtībām mūs mācīt. Neļausim nogurumam, kritieniem un neveiksmēm atņemt mums drosmi. Pazemīgi tos atzīstot, ļausim, lai tie kļūst par izdevību tuvoties Kungam Jēzum. Dzīve nav mūsu izveicības izrādīšana, bet gan ceļš pretī Tam, kurš mūs mīl. Mums nav jārāda uz katra dzīves soļa savu tikumu karte, bet ar pazemību jātuvojas Kungam. Raugoties uz Kungu, mēs atradīsim spēku doties uz priekšu ar atjaunotu prieku.
Un esam nonākuši līdz trešajam izteicienam: “redzēt”. Pacelt acis, doties ceļā, redzēt. Evaņģēlists raksta: “Iegājuši mājā, viņi redzēja bērnu ar viņa māti Mariju un, krītot uz vaiga, viņu pielūdza” (Mt 2,11). Pielūgsme bija goda izrādīšana, kas rezervēta valdniekiem un augstiem ierēdņiem. Magi, patiešām pielūdza to, kuru uzskatīja par jūdu karali (sal. Mt 2,2). Bet ko tad viņi ieraudzīja? Ieraudzīja nabadzīgu bērnu un viņa māti. Un tomēr šie gudrie, nākuši no tālām zemēm, spēja šajos tik pazemīgajos apstākļos saskatīt ko vairāk un atpazīt šajā Bērnā Valdnieku. Tātad, viņi bija spējīgi “raudzīties” pāri šķietamībai. Metoties uz vaiga Betlēmē dzimušā Bērna priekšā, tie pauda pielūgsmi, kas bija pirmkārt iekšēja: atvērtie krājumi un pasniegtās dāvanas bija zīme tam, ka tie vispirms bija veltījuši savas sirdis.
Lai pielūgtu Kungu, nepieciešams “redzēt” pāri redzamo lietu plīvuram, kas bieži izrādās maldinošs. Hērods un Jeruzālemes augstmaņi pārstāv to pasaulīgumu, kas pastāvīgi atrodas šķietamības verdzībā. Viņi skatās, bet neredz. Es nesaku, ka viņi netic, tas būtu par daudz. Viņi neprot saskatīt, tāpēc ka viņu spēja atrodas šķietamības verdzībā un meklē pievilcīgo: tas spēj novērtēt vienīgi juteklīgo un to, kas piesaista vairākuma uzmanību. No otras puses, Austrumu gudrajos redzam citādu attieksmi, kuru varam raksturot kā teologālu reālismu – tas ir pārāk “augsts” vārds, bet mēs varam tā teikt: teologālais reālisms. Tas objektīvi uztver realitāti, galu galā nonākot pie atziņas, ka Dievs izvairās no jebkādas ārišķības. Kungs ir pazemīgs, Kungs ir kā tas pazemīgais bērns. Viņš bēg no ārišķības, kas ir nekas cits kā pasaulīguma auglis. Šāds raudzīšanās veids, kas pārspēj šķietamību, ļauj mums pielūgt Kungu, kurš bieži vien ir apslēpts vienkāršībā, pazemīgajos, atstumtajos. Tas ir skatiens, kas, neļaujot sevi apžilbināt izrādīšanās salūtam, katrā situācijā meklē to, kas nepāriet, meklē Kungu. Kā raksta apustulis Pāvils: “Mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir pārejošs, bet neredzamais mūžīgs” (2 Kor 4,18).
Lai Kungs Jēzus mūs dara par patiesiem Viņa pielūdzējiem, kuri spēj ar savu dzīvi liecināt par Viņa mīlestības plānu, kas ietver visu cilvēci. Lūgsim žēlastību katrs sev un visai Baznīcai iemācīties pielūgt, turpināt pielūgt, daudz jo daudz praktizēt šo adorācijas lūgšanu, jo tikai Dievu drīkst pielūgt.
