Pāvests aicina nebaidīties pieņemt un īstenot savas dzīves aicinājumu

Silvija Krivteža - Vatikāns

Parastā liturģiskā laika otrajai svētdienai paredzētais Evaņģēlijs vēstī par Jēzus tikšanos ar saviem pirmajiem mācekļiem. Notikums norisinās Jordānas upes krastos, nākamajā dienā pēc Jēzus kristīšanās. Jānis Kristītājs mācekļiem norāda uz Mesiju, sakot: "Lūk, Dieva jērs!" (Jņ 1,36). Šie divi vīri, ieticējuši Jāņa Kristītāja liecībai, sekoja Jēzum. Tos ieraudzījis, Viņš jautāja: "Ko jūs meklējat?" Atbildot, viņi jautāja Jēzum: "Mācītāj, kur tu dzīvo?"

Pāvests skaidroja, ka Jēzus nesaka: "Es dzīvoju Kafarnaumā vai Nācaretē", bet aicina: "Nāciet, un redzēsiet!" Tā nav vizītkarte, bet aicinājums satikties. Abi mācekļi seko Jēzum, un tajā pēcpusdienā viņi palika pie Viņa – lasām Jāņa evaņģēlijā. Nav grūti iedomāties ainu, kā viņi sēž, uzdod jautājumus un uzmanīgi klausās, jūtot, ka Mācītāja runas laikā viņu sirdis arvien vairāk sasilst. Viņi atklāj vārdu skaistumu, kas piepilda viņu vislielākās cerības. Un pēkšņi viņi apjauš, ka, vakara tumsā, viņos iedegas gaisma, ko var dot tikai Dievs. Kad viņi dodas projām, atgriežas pie brāļiem, šis prieks, šī gaisma izplūst no viņu sirdīm kā līdz krastiem pilnas upes ūdens. Viens no šiem diviem, Andrejs, savam brālim Sīmanim, – kuru Jēzus nosauks par Pēteri, saka: "Mēs atradām Mesiju!"

Uzrunas turpinājumā pāvests aicināja pārdomāt par tikšanos ar Kristu, kurš aicina mūs būt kopā ar Viņu. Katrs Dieva aicinājums ir Viņa mīlestības iniciatīva. Dievs aicina uz dzīvību, aicina uz ticību, un aicina uz īpašu dzīves stāvokli. Dieva pirmais aicinājums ir aicinājums uz dzīvību, ar kuru Viņš veido mūs kā personas. Dievs mūs aicina uz ticību un padara mūs par savas ģimenes locekļiem, par saviem bērniem. Visbeidzot, Viņš mūs aicina uz īpašu dzīves stāvokli – savā dzīvē izdzīvot ģimenes, priesterības vai konsekrētās dzīves aicinājumu. Tie ir dažādi veidi, kā varam īstenot Dieva plānu attiecībā uz katru no mums. Šis plāns vienmēr ir mīlestības plāns. Un katra kristieša uzdevums ir pieņemt šo aicinājumu un veltīt savu dzīvi kalpošanai Dievam un brāļiem – uzrunā pirms lūgšanas "Kunga eņģelis" skaidroja pāvests.

Kunga aicinājuma priekšā, kas mūs var sasniegt tūkstoš veidos, tostarp caur cilvēkiem, priecīgiem vai skumjiem notikumiem, mūsu attieksme bieži vien ir noraidoša, jo mums šķiet, ka tas ir nesaskan ar mūsu vēlmēm. Vai arī mēs izjūtam bailes, jo uzskatām, ka aicinājums ir pārāk prasīgs un apgrūtinošs. Dieva aicinājums ir mīlestība, un to ir jāpieņem un jāatbild ar mīlestību, – uzsvēra Francisks. Sākumā ir tikšanās, proti, tikšanās ar Jēzu, kurš mums runā par Tēvu, palīdzot mums atklāt Viņa mīlestību. Un tad mūsos spontāni rodas vēlme runāt par Viņu arī visiem mums tuviem cilvēkiem: "Es satiku Mīlestību, es atradu savas dzīves jēgu", vārdu sakot: "es atradu Dievu".

"Lai Vissvētākā Jaunava Marija palīdz mums padarīt savu dzīvi par slavas himnu Dievam caur Viņa aicinājuma pieņemšanu, caur pazemīgu un priecīgu Viņa gribas pildīšanu" – uzrunas noslēgumā teica pāvests.